es biju iegājis bārā, šoreiz lai paēstu - te pa dienām, tieši pusdienas laiku mēģina nosegt ēdināšana. ļoti garšīga,
ēdieni ir garšīgi. es zinu šos cilvēkus, kas ēdienus gatavo, man viņi simpatizē un esmu iemācījies ar viņiem
sveicināties, viņi mani atsveicina pretim. jūtos piederīgs.
man šī bāra bārmenes vienmēr šķitušas pievilcīgas. bet šodienas bija kas īpašs - es redzēju tumšos matus, nedaudz iestīvināto žaketi,
man patika skatīties - jutu smalkumu un pienākuma sajūtu. pārjautāju par zupu - man nepatīk vilties zupās, es ēdu tikai
biezzupas krēmzupas, citas jau kopš bērnības nevaru īsti ieēst. man māte sabojājusi priekšstatu par citām zupām. biezās, krēmīgās
viņa negatavoja, nebija ko sabojāt. tās tagad ir manas mīļākās.
tā ir krēmzupa, pasūtu. gribēšu arī veģetāru kotleti. un kafiju, bet ar aukstu pienu.
bet šoreiz gatavošana ir noslēpusies pagrabstāvā (vai tas ir pusstāvs?), man nav ko sveicināt. līdz sveicienam vēl nedaudz jāpagaida.

es piesēžu turpat, kur lasīju grāmatu par 20. gs. mūziku, komponistiem, režīmiem, kas šo visu skaisto pluinīja, bet reizē
radīja arī ko skaistu (skatīt Mesiāna Kvartetu laika galam - https://www.britannica.com/topic/Quartet-for-the-End-of-Time).
es nemēģinu saprast, vai apsēstais benķis ir dermantīna, ādas, vai kāda cita, līdzīga, materiāla radīts. mani neinteresē
tādas lietas līdz brīdim, kad tām pievēršu uzmanību.
tās dienas, kad lasīju šo grāmatu (un es viņu tur arī izlasīju, šķiet, ka nevienu brīdi nelasīju to kur citur), man bija
pelēkas, es aktīvi mēģināju patverties un tad tikai no citiem cilvēkiem; man gribējās būt nomaļus. tas ir stūris.

man patīk pārliecinātā gaita, jūtu, ka par visu ir kontrole. vārdi, kurus pasaka, ir tieši, tie nekļūdas. mati ir savaldīti,
bet šķiet, ka citus brīžus tos nevar. man patīk tas, ko un kā es redzu.

protams, maska man ir novilkta un šajā brīdī Viņa pienāk pie manis un (nezinu un neatminos vairs, kas tas bija, kādi
galda piederumi, vai kas tāds) uzliekot roku uz ceļa saka - "tas Tu? es Tevi neatpazinu".

ko vēl es nezinu un ko pats neatceros? bet mani taču nevarētu vainot - tās maskas taču un tamlīdzīgi.

es ēdu zupu, dzeru kafiju, pēc brīža kotlete. man ļoti garšo kartupeļu biezenis, es reiz pat pats uztaisīju zaļu -
tam vajag spinātus samalt ar augu pienu un iemaisīt biezenī - krāsa ļoti cērtas. ļoti zaļa.

es domāju, "kas Tu esi?".

tagad jau sanākuši cilvēki, visu esmu apēdis, kafiju izdzēris, man jādodas uz nākamo bāru, pie nākamās meitenes, kuru šoreiz
gan es zinu. es nedaudz izstiepju roku, viņu atsveicinot. viņa neredz, tas ir normāli. esmu jau ārā, bet nepārstāju domāt
par aizskarto celi un to, cik ļoti man viņa patīk. es taču jau iepriekš rakstīju, ka gribu iemīlēties, pareizi?