Ja es dzīvotu tur kut kur - lielajā Āmerikā, savās tīņu dienās gan jau būtu bijusi tā trakā spiedzēja. Fanotu par kādu Di Kaprio, izlīmētu sienas ar viņa bilžiem, krātu uzlīmītes un ietetovētu "ū, mans Leo...". Skrietu līdz sarkanajam tepiķim, lauztos pirmajā rindā (tiktu arī, jo to es arī šeit labi pieprotu) un man būtu pilns blociņš ar parakstiņiem (kuru jēgu es vēk šobaltdien nesaprotu).
Vārdusakot, viena stulba lauku boba esmu! Paņemu un samīlos nepazīstamā vīrietī. Nu, smuks. Nu, staigā ar suni ikvakaru. Nu, noskatās viņš ikreizi tā viltīgi. Nu un tagad man gribas jau līst bučoties! Dumjais sievišķis! Un vispār, mani uztrauc, ja neizdodas viņu satikt. Jā, kur viņš bija šovakara, a?
Nākošreiz, kad satikšu viņu, kautrīgi uzsmaidīšu un, ja šis neņemsies pirmais uzsākt sarunu, to darīšu es!