visi skatuves runas konkursa darbi, kurus esmu runājis, no septītās līdz divpadsmitajai klasei

• septītā
• astotā
• devītā/desmitā
• vienpadsmitā
• divpadsmitā

Imants Ziedonis
Pasaka, kurā dzen un piedzen

- Es esmu atnācis piedzīt jokus, - teica kāds vīrs un paspieda Ķerrai rokturi. - Sveika, sveika! -Vīram cepure bija otrādi - ar dibenu uz leju. Pareizāk gan: cepure bija pareizi - kā pats vīrs - ar dibenu uz leju. Un cepurē auga joks ar trim smiekliem un pieciem smīnošiem bumbuļiem. Tātad vīram cepure bija pareizi -ar dibenu uz leju un pogas pareizi - uz iekšu sapogātas.
Es esmu atnācis piedzīt jokus, -teica vīrs ar pogām uz iekšu.
Kur jāpiedzen? - prasīja Ķerra. - Uz kurieni?
Uz manieni, - teica vīrs.
Kur ir tā maniene­?
Nevis taviene, bet maniene! Ne uz savieni tev jādzen­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­, bet uz manieni.
Bet no kurienes?
No tavienes.
Es nesaprotu, - teica Ķerra. -Es dzenu tikai akmeņus. Un smiltis. Bet varbūt suns māk, viņš dzen pēdas.
Vai viņš prot arī galvu dzīt?
Nē, es domāju, viņš dzen tikai pēdas. -Raustīja plecus Ķerra.
Ķerra pasauca Cuju.
Paklausies, Cuj! - teica Ķerra. -Te kāds vīrs grib dzīt kaut kur jokus. Vai tu proti jokus dzīt?
Jokus? Es protu! - Cujs daudz ko neprata, bet nekad neatzinās. - Man tikai jāzin kāda viņiem smaka.
Jokiem ir smieklu smaka, - teica vīrs.
Ā, es zinu, - teica Cujs. - Tas ir tad kad kutina. Bet kādas viņiem ir pēdas?
Vīrs sāka stāstīt, kādas jokiem pēdas:
Ir tādas ar trim nagiem. Parasti viens garāks par pārējiem. Klausies: “Hi, hi, hī” Nu? Klausies: “Ha, ha, hā” Nu?
Ko “nu”? -Cujs nesaprata.
Dažreiz ir trīs nagi tādi un ceturtais šitāds. Klausies: “Ō, ho, ho, hō” Nu?
Nē, tādas pēdas gan Cujs nebija redzējis. Bet viņš neatlaidās.
Kādas smiekliem ir spalvas? - viņš gribēja zināt. Tādas kā putniem vai tādas kā lāčiem?
Tādas kā spilveniem, - teica vīrs.
Nē, kaut ko tādu ar smieklu smaku un spilvenu spalvām Cujs gan nekad nebija dzinis.- Es esmu atnācis piedzīt jokus, - teica kāds vīrs un paspieda Ķerrai rokturi. - Sveika, sveika! -Vīram cepure bija otrādi - ar dibenu uz leju. Pareizāk gan: cepure bija pareizi - kā pats vīrs - ar dibenu uz leju. Un cepurē auga joks ar trim smiekliem un pieciem smīnošiem bumbuļiem. Tātad vīram cepure bija pareizi -ar dibenu uz leju un pogas pareizi - uz iekšu sapogātas.
Es esmu atnācis piedzīt jokus, -teica vīrs ar pogām uz iekšu.
Kur jāpiedzen? - prasīja Ķerra. - Uz kurieni?
Uz manieni, - teica vīrs.
Kur ir tā maniene­?
Nevis taviene, bet maniene! Ne uz savieni tev jādzen­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­, bet uz manieni.
Bet no kurienes?
No tavienes.
Es nesaprotu, - teica Ķerra. -Es dzenu tikai akmeņus. Un smiltis. Bet varbūt suns māk, viņš dzen pēdas.
Vai viņš prot arī galvu dzīt?
Nē, es domāju, viņš dzen tikai pēdas. -Raustīja plecus Ķerra.
Ķerra pasauca Cuju.
Paklausies, Cuj! - teica Ķerra. -Te kāds vīrs grib dzīt kaut kur jokus. Vai tu proti jokus dzīt?
Jokus? Es protu! - Cujs daudz ko neprata, bet nekad neatzinās. - Man tikai jāzin kāda viņiem smaka.
Jokiem ir smieklu smaka, - teica vīrs.
Ā, es zinu, - teica Cujs. - Tas ir tad kad kutina. Bet kādas viņiem ir pēdas?
Vīrs sāka stāstīt, kādas jokiem pēdas:
Ir tādas ar trim nagiem. Parasti viens garāks par pārējiem. Klausies: “Hi, hi, hī” Nu? Klausies: “Ha, ha, hā” Nu?
Ko “nu”? -Cujs nesaprata.
Dažreiz ir trīs nagi tādi un ceturtais šitāds. Klausies: “Ō, ho, ho, hō” Nu?
Nē, tādas pēdas gan Cujs nebija redzējis. Bet viņš neatlaidās.
Kādas smiekliem ir spalvas? - viņš gribēja zināt. Tādas kā putniem vai tādas kā lāčiem?
Tādas kā spilveniem, - teica vīrs.
Nē, kaut ko tādu ar smieklu smaku un spilvenu spalvām Cujs gan nekad nebija dzinis.





Ojārs Vācietis
Apsēstais

Aukstā un pelēkā dienā
apsēstais
rakstīja karstu un krāsainu
pasaku.

Burti iedega papīrā -
ap katru burtu
sārtogļu asinis.

Apsēstais nemanīja.

Aizdegās papīrs
dzeltenām, sarkanām, mēļām
liesmu mēlītēm.

Apsēstais neredzēja.

Aizdegās mājas
gaišāk par saulrietu -
iznāca saullēkts.

Apsēstais nesajuta.

Sadega pasaka -
gaisos kāpa
zilgana pasakas dvēselīte.

Pāri pār apsēsto.

Aizgāja dvēselīte
taisīt tev apvārsni -
redzamo,
ejamo,
nesasniedzamo.

Visu tev
pašu
nesasniedzamāko!






Jānis Einfelds
Veči.

Vakariņas
 
Nu, tu tumi esi sataisījusi? - gremodams, siekalas šķiezdams, izdvesa Dāvis.
            - Ēd, kas ir uzlikts galdā! Neapsmādē! - Marianna kļuva pūcīga.
            - Labi, labi, māšel! Bet vai tu nevarētu kādu svecīti iededzināt un uzlikt uz galda, tad vakariņotu kā pie bagātniekiem! Un smuki noskatītos... - patiesībā Dāvis gribēja, lai būtu kāds iegansts, sava veida slīcēja salmiņš, ar ko novērst uzmanību no negaršīgās ēdmaņas. Skatoties svecītes liesmiņā, „līme”, kuru Dāvis gremoja, aizmirstos, un tā ātrāk tiktu galā.
            - Kas vēl nebūs!? Varbūt vēl sulaiņus, kuri ar salvetēm kungiem mutes un puņķainos degunus noslauka, vēl kamīnu un gobelēnus pie sienām!? -  tā reaģēja Marianna.
            - Nē, to gan ne. Vienu maziņu svecīti, kurā mēs ēzdami lūkotos un domātu, ka godīgi esam aizvadījuši dienu.
            - Varu iedomāties cik godīgi. Velns zin, pa kādām vārtrūmēm vazājušies, varbūt pat dzertuvēs ieskatījušies, un vēl vadā līdz savus drauģeļus un nepilngadīgos noziedzniekus! - noteica Marianna.
            Pēdējais zīmējās uz mums.
             - Tas ir Pēteris, godīgs cilvēks, bet tie - tie ir tavi radinieciņi! Vēl pati uz viņu dzimšanu sūtīji apsveikumu uz laukiem!
            - Tu man to neiestāstīsi! Godīgi bērni tagad laukos palīdz saimniecībā, nevis blandās pa svešiem dzīvokļiem!
            Man izkrita no rokām karote un blaukšķēdama palika uz galda. Arī mute palika vaļā.
             - Viendien gāju no tirgus mājā. Satiku šādus nepilngadīgos, košļenes pa visu muti, ka žļerkst, netīros sporta tērpos, piesienas man, lai nopērku ūdensžurciņu. Es neko neteicu, metos tik prom... Ko viņi izdarīja!? Tagad saskatās tās filmas un tad vicina kājas kā suņi pie sētas. Es jau nezinu, varbūt viņiem bija arī kaut kādi naži.
- Ūdensžurciņu jūs redzējāt? - vaicāja Indra.
- Vienam azotē kaut kāds spalvains murskulis bija, kas kauca!
- Tad jau būs kucēns bijis...
- Tikai es neatšķīru, vai kauca tas zvērēns vai viens no tā salašņu bara. Labi, man nepatīk daudz runāt, paēduši esat? Tad - marš, no galda! Un jūs - lielie, arī netrokšņot! Man tik ļoti nāk miegs! Žāvas smacē nost!





Klāvs Elsbergs
ČUKSTU GAITAS (1985)

Un čuksti sen jau tajā vasariņā,
bet mēs arvienu mīņājam tepat.

Nav reāli, ka mēs . . . Bet - katrā ziņā -
man derdzas nāves leksika: „Nekad”.

Tā viņa runā. To vien apkārt dzird.
Bet čuksti sen jau tajā vasariņā.

„Es mīlu tevi.” Tiecos - katrā ziņā -
tikt atpakaļ, kur mēs tā čukstējām.

Un tiklab kāzu pušķis putekļains,
kā skurbā apziņa, ka mēs vēl jauni esam,

ļauj izlausties līdz čukstiem vasariņā,
ļauj izplēsties līdz tavam, tavam plecam.

Viņš ir pagalam - pušķis. Dzīve arī šņukst.
Es topu nemīlamāks gads no gada.

Bet bij viens čuksts. „Es mīlu tevi.” Jā.
To uzšķērda, bet žulti neatrada.

Viņš vēl ir dzīvs - tur, tajā vasariņā.
Un pušķis tur. Un jauneklis. Un vēl

es ceru atpakaļ, kur mēs tā čukstējām.
Bet šeit es negribu. Nu, kaut vai vakar vēl

mēs te tā klusējām.
Mēs te tā klusējām.

§§§§

gludā un kailā jūra
gludā un kailā tu
būtu es milzīgs putns
es lidodams klaigātu

bet palikšu mēms lai cik ilgi
gar abām jums staigātu
gludā un kailā jūra
gludā un kailā tu





ESPLANĀDE - Tīmekļa autoru proza un dzeja

No dzejoļu krājuma bērniem (001)
KaFka
1. jūlijs 2002 05:00

kad izaugšu lielāks es gribēšu
būt pāvests un Baiba Skride
man piederēs dzejoļu kapsēta
un apkārt tai - Windows vide
man būs istabā Always tapetes
man būs istabā sarkanas sienas
tikai īstenībā es esmu pakāries
jau sen - pirms dzimšanas dienas


No dzejoļu krājuma bērniem (002)
KaFka
1. jūlijs 2002 18:11

gliemež žvīku gliemež žvāku
gliemež eju gliemež nāku
gliemež visu savu dzīvi
gliemež viens un gliemež brīvi
nodzīvojis gliemež esmu
ne par tievu ne par resmu

gliemež pareiza un skaista
gliemež mājā netiek laista
nāve kas ar gliemež spītu
ierodas ik katru rītu
lien uz vēdera lai čukstus
gliemež sirdij zagtu pukstus


Teātris ir lielisks halucināciju izraisītājs
Acitona Sērskābe
13. maijs 2002 05:00

Patīkami apzināties,
ka esmu kiča radīts sastrēgums.
Jaunā paaudze.
(Uzjautrinoši)
Man piedod
alkohola kultu -
esmu taču tikai
nabaga samocīts bērniņš.
Vakar pārdevām
reliģisko pārliecību
un vecmāmiņas apakšbikses.
Šekspīram ir jāmirst.
...
Bet še nu es stāvu
ielas vidū, apkārt mašīnu lietus,
tantiņa nosodoši
pakrata spieķi uz manu pusi:
"Tā jaunatne..., mūsu laikā..."
Esmu plastmasas matu
atdzejojums
pat savu senču acīs.
Sastrēgums.