ir tomēr sasodīti brīnišķīga sajūta, ja zini, ka tad un tad kaut kur brauksi un kabatā jau sildās biļetes. parādās spēki izdzīvot totālā garo brīvdienu trūkma situācijā, jo tālumā jau redzi gaišo tāli. un kas tad tur - paciesties vēl mēnesi. agrāk šito nezināju. brīnijos, ko tie citi pārējie var mūždien kaut kur doties. tagad saprotu. visu rītu sapņaini skatos pilsētas kartē un velku krustiņus "tē jāaiziet", "te jāapskatās". ehhh, skaisti!