no rīta bija jautra braukšana uz darbu.

ir sākusies no skolēniem brīvā sezona un sabiedriskais transports ir kļuvis tīkamāks - vairāk vietas, vairāk gaisa. izdevās par tikt pie sēžamvietas. pašā autobusa galā. vienā pusē meitene, otrā puisis. es pa vidu. kādu minūti nekas nenotika. un tad sākās.

puisis, kas sākumā bija sarāvies mazāks, lai palaistu mani apsēst, šķiet, izplūda, jo viņa kāja sāka jūtami spiest manējo. nu labi, pofig, ko lai dara. nelekšu jau kājās - sēdēt ta gribas. tad šams izdomā ieslidināt starp sevi un mani roku. šajā brīdī man sāk likties, ka tas varētu būt kāds seksuāls maniaks vai kas tamlīdzīgs. aaaa, palīgā, man tagad darīt! puisis roku atkal savāc pie sevis. bet drīz jau pavisam konkrēti sāk stutēt pret mani sava gurna debenpusi. aktumīunžē! šermuļi pār muguru. pametu zaglīgu skatu uz manjaku un tad gandrīz sāku smieties. puisis, izrādās, taisās uz čuču. atstutējis galvu pret to lielo skapi, kas busos pakaļā parasti ir, zem auss pabāzis savu pasaulē visčaukstīgāko celofāna kulīti un nu mēģina iegrozīties ērtākā pozā gluži kā gultā. ilgi gan viņš tā nespēja nogulēt. čaukstinādams savu kulīti, griezās uz otriem sāniem.

tā tas turpinājās visu ceļu. čaukstēšana un grozīšanās. reizi pat pamanījās iegrābties man matos. nu, labi, pati vainīga, vaidzēja bizi sapīt.

vārdsakot, ne visi ir manjaki, kas čaukstina kules un pieskaras manam godājamam gurnam.