vakar pie maximas mašīnu bija tik maz, ka varētu teikt - gandrīz nebija. rindu pie kasēm ar nebija. parasti ir pieci piekrauti rati, vakar - viens vīriņš ar maizīti un desiņu. šorīt tramvajā ļaužu tik maz, ka kājās stāv tik viens cilvēks. pulkstenis ir apmēram 8i. tas nevar būt! šajā laikā viss jau ir pietūcīts līdz augšai.

sāku satraukties. kas noticis ar cilvēkiem. kur visi pazuduši. kas noticis. kāpēc es esmu šeit? būšu sajaukusi laikus? nē. vietas? nē. āaāāā! reāla panika.

bet tad tramvajs apstājās nākamajā pieturā un raizēm bija gals klāt, jo vagons piebira pilns ar dažādu izmēru skolniekiem un tantēm. un beidzot atgriezās ierastā lietu kārtība.