vakar ēdu krabi. nekad vairs, mīlīši!

viss sākas ar to, ka krabis žēlām acīm skatās uz tevi. bet tu viņam nolauz kāju. tad tu viņam sit pa ķermeni, kamēr salūzt bruņas un sāc ķimerēties pa nabaga lopiņa iekšām. pelēkām un sarkanām. un tur kaut kur pašā apakšā zem visām tām ļerpatām ir vēl māaazliet kaut kā ēdama. traks var palikt.

zvēriņš tika apēsts līdz galam tikai tādēļ, lai viņš nebūtu velti savu dzīvību atdevis - nogalēts un izmests atkritumos. tagad viņš vismaz ir izpildījis savu misiju kļūt par barību.

es tiešām īsti nesaprotu, kur ir tas krabju ēšanas kaifs. gaļas maz. un pie tās pašas klāt nevar tikt. un garša arī tāda, pie kuras jāpierod, kā tautā saka. stundu ņemies laužot un kožot atspēries, bet pēc tam prasās uzēst ceptus kartupeļus un karbonādi. turklāt vēl nākamajā dienā acu priekšā rēgojas tā nabadziņa iekšpuse.

jā, es laikam tomēr palikšu tradicionāli orientēta un vairs neskatīšos uz jūras dzīvnieku pusi. patiesībā es pat varētu mēģināt kādu izglābt - nopirkt un palaist atpakaļ jūrā.