filmu the last seven skatījos, jo darbība notiek londonā. gaidīju pikadilliju. nesagaidīju. vilšanās. nu, nekas, toties stikla gurķis (nu, šitas) tika atrādīts no visiem rakursiem.

kaut kādos komentāros kaut kur internetos lasīju, ka cilvēki ir neapmierināti ar faktu, ka pēdējie 7 cilvēki pasaulē gadījušies visi vienā pilsētā. un turklāt britānijā. nevis amērikā. turpat komentāros šiem cilvēkiem kāds ieteica noskatīties filmu un tad sašust. un tiešām, beigās ir skaidrs, kāpēc. jo - achtung, spoileris! - nav viņi nekādi pēdējie cilvēki uz zemes. viņi visi ir gājuši bojā sprādzienā un tagad klenderē apkārt, kamēr viņus pa vienam savāc uz elli laikam. vākšana izskatās tā, ka fonā ieslēdzas zila gaisma, tad parādās vīrs kapucē, aizietām acīm un asiņainu muti. tikai nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā dara. to savukārt mums mēģina atklāt varoņu flašbaki, kas, ak, cik negaidīti, atšķirībā no filmas zilganās nokrāsas, ir krāsaini. jāatzīst, man galīgi nepadodas veikli saprast sekundi garus raustīgus kadrus, tāpēc es tajos viņu flašbakos īsti neiebraucu. tik vien sapratu, ka laikam viņi visi dzīvē ir bijuši saistīti un uz elli tiek vākti sliktie. beigās viena meitene, kas laikam nebija slikta, tiek izglābta un atgriežas krāsainajā pasaulē, bet divi citi paliek blandīties zilajā.

nutā, es jums teikšu, var arī neskatīties. doma laba, bet trūkst dziļuma, tā teikt.

ā, un viens no sliktajiem bija mazliet erebuš kundziņš smalkā ancukā un konjaka karafi rokā. svīt.