izgājušajās dienās biju devusies realizēt kolēģu gādāto dāvanu karti. bija man doma pirkt sarkanu lūpukrāsu. iepriekšējā izlūkgājienā nebiju pie konkrēta lēmuma nonākusi, tāpēc sāku riņķot starp stendiem un zieķēt uz rokas top pieci krāsiņas. te pēkšņi man blakus uzrodas pārdevēja un stāsta, ka uz rokas tak neko ņifiga nevarot saprast, vaigot zieķēt uz lūpas. nu, neko, varbūt pat labāk šitā, nekā mūžīgais aiz muguras neuzkrītoši stāvošais apsargs. agdies, es nevaru, man ir ļoti jāsaņemas, lai neskrietu arā no veikala tajā brīdī, kad sajūtu dedzinošo skatienu mugurā. nēnu es jau saprotu, ka es akurāt izskatos pēc tādas, kas tūlīt visu spers. man galu galā rimi veikalā pirms pāris gadiem džempera platajā piedurknē ieripoja čerī tomātiņš un es to gandrīz nozagu, jo nepamanīju. bet ej nu kādam iestāsti, vai ne. tātad, uzradās pārdevēja. kad bijām jau kādu laiciņu tā jauki čalojušas un viņa sniegusi pāris padomus kosmētikas izvēlē un lietošanās, pametu acis uz pašu. sak, teorijas ir laba lieta, bet kā ar praksi? agdies. agdiesagdies. tas bjia tipiskais ekstravagantās pavecās dāmas sejs - ar krunkām, pa kurām nelīdzeni izsmērēta ļoti koša kosmētika. nē, viss ok. ne jau visi ir vizāžisti no dzimšanas. ne visiem ir izsmalcināta krāsu izjūta un tā. bet ja tāda ir kosmētikas veikala seja, tad... eee... man kaut kas neslēdzas kopā. varbvūt tomēr noorganizēt darbiniekiem kādus kursus vai ko tamlīdzīgu.

neskatoties uz šoka elementu, savu krāsu tomēr nopirku. taču sapratu, ka man ir nepieciešams neliels treniņu periods, jo, kā smejies, esmu atmācījusies, kā ar vienu vieglu rokas kustību uzvilkt perfektu lūpu formu. tas viss dēļ tiem jūsu spīdumiem, kuru uzklāšanai nav vajadzīga pilnīgi nekāda izveicība! tāpēc es tagad trenēšos. lai nesanāk kā veikala pārdevējai.