ir tā dīvaini atgriezties robotu rūpnīcā pēc divām nedēļām, kas pavadītas slimojot pa mājām. dīvaini nejau tāpēc, ka slimība būtu novārdzinājusi. nebija nemaz tik traki. vienkārši vajadzēja rātni sēdēt un gaidīt, kamēr sadzīst. bet dīvaini tāpēc, ka mājās bija tik daudz interesanta, ko darīt, ka žēl tagad tērēt laiku tādā nodarbē, kā meilu lasīšana, klavieres klabināšana un cīņa par tiesībām nekļūt par personu, kurai kāds pa galvu danco.

mājās ir tādas interesantas lietas, kā megašujmašīna, iegādāta maximā pa 8 latiem. nemaz nesmejiet! pēc nelielas izskaidrošanās, tā tomēr pakļāvās un nu jau varam abas kopā nošūt nedaudz taisnas šuves. sašuvām somu. ar oderi un kabatu. ļoti glauni. tad vēl izlasīju 2 grāmatas. pabeidzu vienu daiļu mežģīņu šalli un iesāku citu. mazāk mežģīņu, toties ar bārkstīm. savēru 1 pāri auskaru. iemācījos izgatavot mazas tamborētas bumbiņas. ko pēc tam godīgi savēru pie dekoratīvās saspraužamās adatas. bet lielākais prieks tomēr par to, ka no adatu un dziju princeses esmu kļuvusi par spolīšu un diegu karalieni. paplašinu ietekmes sfēras, tā teikt.

un dators, izrādās, mājās ir nepieciešams tikai tādēļ, lai gaumīgi iepirktos mazos franču butīkos. visādus mazus pričendālīšus, ko salikt savā rokdarbu groziņā.

pilnīgs kaifs. labprāt darītu TO vēl dienām un dienām ilgi. ehh