ah, starp citu redzēju dzīvu vistlera māti.

tur vienā muzejā ir impersionistu stūrītis. labi, vesels stāvs. un tu cilvēks ej tāds viss iegrimis ūdensrozēs un magoņu pļavās, un te pēkšņi - vualā - tavā priekšā ir vistlera māte un tev gribas smieties. bet saproti, ka nedrīkst. tāpat kā tad, kad liftā ieraugi uz durvīm ar flomīti uzšņāptu "āfrika, ej mājās", gribi bakstīt ceļabiedram sānā un izteikties, bet tad pamet skatu apkārt un saproti, ka liftā vienīgie baltie cilvēki esat jūs abi. nujā.

blakus visām gaisīgajām sievietēm, kas liegā vējā pagriezušās pa kreisi, bija viena jocīga glezna, kas manām kurmja acīm pa gabalu izskatījās pēc skeleta:

ārpus gleznām tajā muzejā bija apskatāms ekstrēmais jūgends - milzu mēbeles, kas tūlīt atdzīvosies un tevi apēdīs. mazliet bailīgi, bet kolosāli.

bija dažas lalika rotas. smukās spāres gan nebija, bet ir cerības, ka tā ir vienā citā muzejā.

un vēl tur bija rodēna elles vārti. ah, sasodīts, ku daiļi. augšā sēž maziņš domātājiņš, bet apakšā darās lietas:

vārdsakot nebija nemaz tik traki. dažreiz var arī uz muzeju aiziet.