Man savulaik viena kamerādka stāstīja par sunīti, kas viņiem famīlijā bija ieviesies. Sunītis bija mazs, ārkārtīgi kareivīgs un ar izteiktiem atmiņas defektiem. Tāpēc ikdiena noritēja tā, vakarā pārnākušie mājinieki tika daudz un agresīvi norieti, piedraudot až, ka taptu saplosīti gabalos, ja vien tas plušķis būtu mazliet lielāks. Tad viņš pie viņiem pamazām pierada, vakarā jau priecīgi līda gultā un visādi citādi izrādīja draudzību, no rīta pie durvīm atvadījās... un pa dienu nahren aizmirsa, kā rezultātā katru vakaru, ik dienas, viss atkārtojās no sākuma.

Lūk, varbūt piktūrijas makā ir ar kādu līdzīgu mērķi, nu, tipa, lai nevērstos pret savu tuvāko ar ienaidu, bet uzreiz atcerētos, ka tas ir Tuvākais, piemēram.

T.i. es jau nesaku, ka visi, kam makā bildītes, uzreizīt ar īsu atmiņu, varbūt vienkārši nodevas tradīcijai, Tā Iegājies, utml... :)