atceļu savus iebildumus pret Sofiju Hannu. pirmā grāmata bija štruntīga, bet ar katru nākamo gabalu kļūst arvien labāk. sižeti ir krietni izmežģīti. tā uzreiz saprast neko nevar. tagad gandrīz vai jāsāk baidīties no otras galējības - traģiskas sapīšanās meistarībā, tā teikt. taču pārāk nopietni es šīs autores darbus vienalga nespēju uztvert, jo paralēlā līnija ar policijas darbinieku mīlas dzīvi ir pārāk smieklīga. bojā baiļu un trīsu noskaņu. šajā ziņā Džesse Kellermans vēl joprojām ir mans mīlulis numur viens. viņa grāmatas ir neziņas pilnas un šermulīgas. un nekādu pekstiņu.

paņēmu nelielu atelpu no neziņas stāstiem. tagad palasīšu par amurikāņu psihopātu. tur viss ir skaidri zināms. var atslābt.

un vēl es mēģināju lietot audiogrāmatu. kā bērnībā. uzliec plati un klausies. vispār jokaini - skaņa ir, bildes nav. bet ar laiku pieradu. pat kaut ko sapratu. prieciņš.