izlasīju es to little face. man laikam tomēr kaut kā nav kontakta ar sieviešu rakstītiem neziņas stāstiem. es pat nezinu kāpēc. varbūt, ka tie man šķiet tādi... hmm... pavirši, vai. lasītāju atsauksmes par šo grāmatu bija, ka agdies, ku daudzslāņains stāsts, lobi kā sīpolu, tik aizraujoši, ka nevarēju atrauties. ok, domāju, nu tad varbūt beigās tā daudzslāņainība parādīsies, ja jau sākumā nebija. figu. pēdējās 20 lapas, kurās cerēju to ieraudzīt, bija izmantoto moderno vārdu skaidrojumi. piemēram, kas ir džons lenons un dziesma imagine. nebija tur ne sīpola, ne slāņu. pareizāk slāņi bija. bet tikai divi. vienā slānī bija policistu savstarpējās attiecības (policistei bija lielas krūtis, bet policists viņu vienalga negribēja), otrā - ķertā ģimenīte (valdonīga māte, dēls, kas klausa mammu, bet izdarās ļauni (es saplēsīšu šo foto, ja nedarīsi, kā es saku!) ar savu sievu, un vedekla, kas visu laiku raud ). agdies, turklāt es līdz pašām beigām cerēju, ka turu aizdomās nepareizo cilvēku, jo nu nevar būt, ka NEZIŅAS stāstā jau no paša sākuma tev atklāti pasaka, kurš te ir vainīgais. verdikts - stāsts tiem, kas bērnībā nav lasījuši agatu kristi.

tā ka džessem kellermanam nav jāsatraucas, ka čirkaina britu damočka varētu atņemt viņam saspensa karaļa kroni manās acīs.