sērīgi

brīvdienās, šurījot pa sēņošanas nometni, uzdūros Troicka sacerējumu krājumam. izlasīju 70-to gadu rakstu par pink floyd. baigi sakārojās paklausīties, lai var normāli iedepresēt. kamēr atradu, kamēr atnesu līdz darbam. skat, jau nedēļa pagājusi.

un, bāc, kas par aplauzienu! šodien the wall kaut kā galīgi neskan.

droši vien pie vainas džordžijs maiklijs un erasure, ko vakar klausījos, lai gūtu saulaināku noskaņojumiņu.

nu, un kur tas der? noskaņojums tik saulains, ka nevar zolīdu mūziku paklausīties! es sūdzēšos!

UPD. labi, ka vismaz galva sāp. ir cerības uz normālstāvokļa atgūšanu.