apcerot to, vai tad vispār ir bijis kāds labs korporaķiffs, atcerējos, ka vispār, ziniet, jā. toreiz capslock spēlēja pī džī hārveju un vēl visko tādu feinu. un tā ir viena no svarīgākajām lietām - patīkams muzikālais fōns. a to tagad kā bija?

iegāžamies, tātad ēstuvē. kāds pierubī cē dē. a tur kalbasņiks. a ja ir kāda viena mūzika pasaulē, ko es tiešām nepanesu, tad tas ir kalbasņiks. es pat šlāgerus un latviešu kantrī ilgāk varu izturēt. a šitas tuc-tuc liek man skriet uz riņķi un triekties ar galvu sienās. nēnunopietni.

beigās kāds apžēlojās un uzlika mumītroļļus. tiesa, pret vakaru, klausoties viņus jau kādu trešo reizi, nedaudz sāka apnikt. bet nu tas nekas.

tātad, ko es gribēju teikt? korporaķiffs kopā ar foršajiem var būt pat ļoti ok. bet, diemžēl, tas gadās tikai reizi dzīvē. un man tas jau ir bijis.