es iemācījos no savas vecās labās nōkijas izdabūt ārā fotogrāfijas. juhū! katru dienu iemācīties ko jaunu - tas ir patīkami. nākamais līmenis - izštukot, kā piedabūt veco draudzeni nōkiju nemainīt bilžu izmērus un izsniegt savai gādīgajai saimniecei viņas vērtīgo fotoarhīvu oriģinālajā platumā un garumā nevis kaut kādos nožēlojamos 120 pikseļos. ir vieta izaugsmei, tātad.

bet šodien piedāvāju jums nelielu ieskatu gandrīz gadu vecā pagātnē. jā, mani šobrīd ir apsēdušas ilgas pēc došanās uz Ārzemēm. ļoti gribas kaut kur doties. skatos bildes un gribas vēl vairāk.

parīze

te tāda tīri profesionāla interesīte, ja. zinājāt, ka Bredam ir sava banka?

tas ir ceļš uz mājām. pēc koncīša. tā kā galva man ir caura, tad neatceros, kur tas bija. atceros tikai, ka tur bija bambusu dārzs un šitas ceļš.

un te pats koncītis, iečekojiet bildes izmēru, ja. var 3 reizes minēt, kas tas ir. hinti - es negāju no sava prāta, gāju kompānijas pēc un tāpēc, ka, hei, Ārzemēs var darīt visko tādu, ko mājās nekad nedarīsi. neiesi uz petšopboiz reinkarnācijas konci, piemēram. bāc, es tomēr esmu stāvā sajūsmā par šo visnotaļ izdevušos foto. neaizmirstama piemiņa, patiešām!