ot, atcerējos, kā mani nomedīja nāves jūras nagu vīlīšu pārdevēji. es laikam nestāstīju šito? nu, ja kas, sorī, skipojiet.

vārdsakot, eju, laimīgi šūpodama maisiņu ar tikko iegādātām drēbītēm priekš kantora. ne jau katrā iepirkšanās reizē trāpās bikses, kas der ne tikai platumā, bet arī garumā. par šito man mūždien sāpe, jo negribu būt sīpoliņš, kam bikšeles ap potītēm kūļājas. nujā, eju, tātad priecīga, ar izpildītas misijas sajūtu. te man pēkšņu, ūjakts, priekšā izlec metietis: "a jums nagi dabīgie vai kādi?" nuako, dabīgie. "aaa, ta jums vajag mūsu ūbervīlīti!"

biju jau par šitiem dzirdējusi. bet nekad nebiju satikusi. tad nu man meitene ņēmās demonstrēt. turklāt runājot tādā tempā, ka paspēju uztvert tikai pāris vārdus. domāju, labi, ņemšu vīlīti, jo man te tieši gadījies tā, ka vecā kolosālā vīlīte atņirdzās, bet drogās pirktā ir pilnīgs, atvainojiet, sūds. arī tā, ko atvedu no seforas, nava diezko laba. tākavot, nāves jūras vīlītes ir mana pēdējā cerība uz glābiņu. a meitene tikmēr dragā tālāk. "mums te arī losjoniņš komplektā. kura smaržiņa jums patīk?" un jau krāmē maisiņā. es pat vēl nebiju pateikusi jā.

bet tikko es vilku arā kartīti, tā šamējā sasit plaukstas: "ah, reku mūsu menedžerīte! viņa nemaz bieži te nav! ... [vēršas pie menedžerītes] drīkst piedāvāt, jā? aha. [atkal pie manis] reku sejas skrubis. ar nāves jūras minerāļiem, sāļiem un ekstraktiem. tā viņš maksā 45 lati, a menedžerīte var iedot savu kolosālo atlaidi un priekš jums tas būs [ta-dā!] 15 lati!"

nu, vai nav bezkauņas?

tajā dienā biju maigajā noskaņojumā un knapi izķepurojos no situācijas. par ko sevi šaustīju. ka vajadzēja būt cietākai.

bet nu vīlīte principā ir laba. losjoniņš gan pēc drogām ož.