zinu, zinu, vairs nav aktuāli, bet es nespēju sevi sakoordinēt tā, lai vienlaicīgi raudātu pie tēvē ekrāna un klabinātu cibā. es par to sestdienas vakara drudzi. par eirovīziju gribēju izteikties, ja. iespējams (tad jau redzēs, varbūt ar laiku emōcijas noplaks), ka šis būs bijis pēdējais gads, kad uzskatīju vīziju par iespēju no sirds izsmieties. šoreiz man vairs smiekli nenāca. ibo krituši pēdējie jautrības bastioni. aiša savu jau dabūjusi un vairs nepiedalās. reiz jaunais un spraunais reiniks nav pamanījis, kā ir kļuvis mazliet ieapaļš un zaudējis matus. kas principā nav nekas traks, bet tādā paskatā (uz vēl baltās biksēs, aaaaa!) dziedot par laurām, kas viņam miedz ar aci, vairs nevar īsti pareizās īzjūtas klausītājā rosināt. jānis štībelis savukārt ir vienkārši nojūdzies. viņam liekas, ka ir busulis. bet nav. freimani visi jau aizmirsuši un viņa dziesma netiek pat pirmajā 3niekā. vienīgais prieciņš bija trīs staigājošas uzvelkamās lellītes tilla svārciņos krievijas karoga krāsās. vienai neizdevās realizēt maģisko pārģērbšanās momentu. tik aizkustinoši. jā, tas bija vienīgais priekšnesums, kā dēļ bija vērts skatīties vīziju. ā, un vēl dēļ kāda skatītāja komentāra, ka pēc reinika dziesmas noklausīšanās viņam esot bijis nepieciešams attīrīties. tam puisim mūsmājās aplaudēja un sūtīja gaisa skūpstus.