vēlos novilcināt to brīdi, kad jāuzčubina manuālis tai pašai čukčuk kolēģītei. tāpēc pastāstīšu, kā mūsdienās pārdod dzīvokļus.

a pārdod tos tā, ka pārdevējs ņifiga nezina par objekta būvatļaujām, projektiem un pārējo peipervōrku. aiz ko pircējs izsaka vēlmi maksāt mazāk. pārdevējs pasūta vērtējumu un tad zvana pircējam, ka "oj, čota nevaram novērtēt, jo nav peipervorka!" tajā pat laikā blato uz nebēdu, ka viņam jau te tāda rinda tieši uz šo objektu sastājusies, ka galu neredz. nezinu, varbūt, ja maksā skaidrā, vērtējums nav nepieciešams. bet neesmu īsti pārliecināta, ka tādu skaidrā maksātāju daudz ir. sekojoši jautājums - kā tieši tas pārdošanas tīģeris grasās nopārdot objektu bez dokumentiem? un vai viņš gadījumā nebaidās staigāt pa tumšām ielām tad, kad tomēr būs izdevies kaut kādā viltīgā veidā to pārdošanas aktu veikt. jeibogu, nevaru vien nobrīnīties.

tad vēl man būs izklaide, jo došos uz kredītreģistru painteresēties, kas tie nafig man tur par cipariem uzrādīti tajā viņu elektrōniskajā datubāzē. tāda sajūta, ka viņi tur ciparus randomā raksta. švēdbanka akal mazgājas balta, sak, mēs neko, viņi paši visu dara! oj, mammīt, jūtu, kā no šīs visas informācijas gūzmas veidojas smadzeņu krokas.

un vēl es apbrīnoju cilvēkus, kas kārtojuši kredītus bez šim procesam pietuvinātu draugu konsultācijām. kā viņi kaut ko no tā visa ir sapratuši. malači, vārdsakot.