baiļu kīno
redzēju
juļeņku. nu, nezinu. kaut kā pietrūkst. šitā bija arī ar
mirušajām meitām. tipa viss pēc kanoniem - zilganpelēkas krāsas, migla, baisi bērnu smiekliņi, galvenajai varonei bāls sejs un tumši loki ap acīm un tā tālāk. ekšens arī kā vajag - laimīga ģimene ierodas klusā lauku pilsētiņā un kādu no viņiem sāk vajāt ļauna meitenīte (dzīva vai spoks, whatever), skaistā dzīve jūk un brūk. bet nu nav. kaut kā pietrūkst. nemaz nav bailīgi. drīzāk nāk smiekli no tā, ka tevi baigi cenšas nobiedēt, bet nesanāk. nevar salīdzināt ar, teiksim,
skeleton key, kura arī pa lielam neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, nu, tur, morāle - nepinies ar vūdū mammu - bet es biju nograuzusi visus nagus un no bailēm baidījos novērsties no ekrāna. vārdsakot, rezumē tāds, ka krieviem labi sanāk kara filmas, bet šausmenes lai atstāj japāņu sārtvaidžiem un goļivudai.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: