babuļi

mana ticība labajam cilvēkos nupat piedzīvoja kārtējo triecienu. ak, vai tiešām būs jāsāk publiski paust to, ko domāju un jābeidz vienreiz tēlot mīlīgo sārtvaidzi* rediisu.

vārdsakot, nost ar babuļiem, kas sēž zem saulsargiem un ar zemenēm un saldējumiem vilina pie sevis vājas gribas garāmgājējus! zemeņtantēm es jau sen eju ar līkumu. jociņš "smukās ogas izliekam priekšā, bet lētticīgajam pircējam iesveram pērnās ogas - gan jau sagremos un nāks vēl" ar mani nostrādāja akurāt vienu reizi.

saldējuma tantiņas bija pēdējais ielu tirdzniecības bastions. sak, nu, ko tad tāda varētu nostrādāt? haaa, mierīgi. pamēģiniet iedot vienu santīmu vairāk kā nepieciešams un pavērojiet, vai laipnā tantiņa izrādīs vēlmi izdot atlikumu. tad pamēģiniet uz viņu jautājoši paskatīties, sak, vai tik neesam kaut ko aizmirsuši? un tad saņemiet atbildi: "variet uz mani nemaz tā neskatīties! es to naudu neskaitīju! apnicis man jau to naudu skaitīt!" tad stāviet un blisiniet acis. un ēdiet savu puskusušo salčuku.**

viss, jūs beidzot esat to panākuši - turpmāk iepirkšos tikai lielveikalos ar trim iksiem! tur vismaz var līdz nelabumam rakņāties pa zemenēm un ķeksēt salčuku no pašas saldētavas apakšas.

* burtiskā nozīmē, jeibogu. izejot ārā, momentā zaudēju aristokrātisko bālumu. baigā neraža.
** ļaunais plāns ir rīt mēģināt samaksāt vienu santīmu mazāk kā stāv rakstīts uz cedeles. bet es neko tādu neizdarīšu, jo sametīsies savu nervu žēl, es jau zinu.