biju apskatīt saldētās kleitas.

kleita sastingusi kaut kādā tādā plīvojošā pozā. un šalle kā eņģeļa spārni. dejotāji aukstām rokām ilgi darbojas, kamēr uzstīvē to kleitu sev mugurā. kleita kūst. visur ledus gabali un ūdens. skatītāji sīkiem solīšiem atkāpjas, lai tik kāds aukstums netiktu arī viņiem. beigās visus palūdz iziet, lai var sakopt pirms nākamā priekšnesuma. pie ieejas mīņājas sieviete, kurai iepriekš biļešu meitenes nedeva biļeti. ko tad mēs tur tādu esam redzējuši iekšā, ko viņai neesot ļāvuši redzēt? neviens neatbild. trakajiem mākslu nav lemts baudīt.

bet kleita izskatījās apmēram tā

bilde no tejienes

pēc tam uzradās bariņš puskailu jaunēkļu, kas 10 minūtēs uzbūvēja sev rāmi pāris metru augstumā, pa kuru lēkāt un virpuļot tādā kā parkūra meistaru, horeogrāfu un cirka akrobātu kopīgi gatavotā priekšnesumā.

bija labi, jā.

enriko pūlkstenis gan tagad izskatās kā lauku kefejnīca. mīlīgs.