trakie sākuši līst ārā saulītē. vakar kāds vīrs dejoja ar laternas stabu, vicināja rokas un gorījās gurnos. šodien, kad, gaidot zaļo gaismu luksoforā, klāstīju kolēģei par Gailīša kārtējiem izgājieniem (šis bija atvedis sabiedrībai atrādīt savu vismīļāko no visiem piecdesmit bērniem - dēlu, kas esot tik daiļš un neatvairāms, ka visas pavecākas sievietes, taisni vai ar krišanu krītot šim apukšā, un kā es šo lietu uztvēru kā atklātu kārdināšanu un manas tikumības pārbaudīšanu), kad no aizmugures atskanēja sievietes balss. jēzu vajagot mīlēt, tā stāstīja. bet no skata nepateiksi - normāls sievišķis, glītās drēbēs, saskrullētiem matiem, solārija iedegumu sejā.

kas tālāk?