iegāju drogās pavilcināt laiku, lai nav jāiet atpakaļ uz darbu. lēnām pētīju, ko jau dažkārt meitenes mēdz pētīt - kosmētikas stendu. :) un tad sajutu sev aiz muguras sekjuritī vīrieša tumšo stāvu. tērpts melnā uzvalkā un visai plecīgs, viņš bija kā dzīvs atgādinājums tam, ka visi veikala apmeklētāji pēc noklusējuma ir noziedznieki. stulbi kaut kā. es strādāju labā darbā. man labi maksā. es nesirgstu ar kleptomāniju. un visu, ko sakārosies, godīgi nopirkšu. es negribu justies kā aizdomās turamā.

agrāk es kaut kā nemanīju šo vīriešu klātbūtni, lai gan zināju, ka viņi pastāv. līdz pavisam nesen tiimari veikaliņā, laikā, kad cītīgi pētīju pielīmējamo actiņu piedāvājumu, viens tāds nostājās man gandrīz blakus un bez mazākās kautrēšanās skatījās man uz rokām. kopš tā laika sāku viņus ievērot visur.

nēnu, varjaubūt, ka nevar vienmēr vainot viņus, kas pārāk centīgi pilda savus darba pienākumus. beidzot jāsāk meklēt vainu sevī? varbūt es tiešām izskatos ļoti aizdomīgi. un tikai man vienīgajai liekas, ka es esmu pavisam parasta meitene? varbūt man uz pieres ir kaut kas rakstīts, vai rokas turu ne tādā lenķī? ak, kaut varētu to uzzināt!