ar šo Mazais Sarkanacis oficiāli tiek kristīts Gailīša vārdā. ibo tā īsāk un skanīgāk iraid. viņam arī tiek piešķirta pašam sava vizualizācija - portrets ar seksti galvas virsū.

kamdēļ? tamdēļ, ka zaj... zajčegs apnicis kā rūgta nāve.

punktu pielika tas, ka šodien savā skanīgajā falsetā čivināja: "atceries to sievieti, kas tur toreiz vienreiz man uz nerviem krita? jā? atceries? nu tad izrādās, zini kas? ZINI, KAS IRA? viņas radiem ir pašnāvnieciskas teiksmes! viens tiko... aha! IEDOMĀJIES?!!" intonācija bija apmēram tāda kā man, kad stāstu par kādu kolosālu lietu.

un es nesaprotu, kādi gan cilvēkam var būt iemesli ar tādu prieku apcilāt cita bēdas.