ak, kamdēļ tāds lāsts!

Mazajam Sarkanacim ir padotais, kas pilda zibensnovedēja funkcijas. viņš ir tas, kas parasti uzklausa sava priekšnieka ļoti smieklīgos jokus un sajūsmas spiedzienus par kādu delfu komentāru. Mazajam dažkārt ar to pietiek un jaunus upurus viņš vair nemeklē. nu, ja nu vienīgi nav bijis kas īpaši vērtīgs sakāms.

tagad jaunēklis ir devies pelnītā atpūtā un mēs esam palikuši vieni un gluži neaizsargāti.

šī diena ir bijusi piepildīta. esam uzzinājuši par viņa nespēju kaut ko atrast jaunajā hanzanetā un pašnāvnieciskajiem radiem, novērojuši nēsāšanos ar savu pirmo interviju ar bosu kādā preses izdevumā un cietuši iejaukšanos mūsu līksmajā tērgāšanā par meteorītu. esmu turējusi sevi rokās, bet tomēr beigās norāvusies un kaismīgi bērusi pretim par to, ka varbūt nemaz nevajag grādu psiholoģijā un horoskopu šai dienai, lai noorientētos jaunā mājaslapā. ka pietiek pa-do-māt.

es jūtu, ka sastrādāšu grēka darbus, ja šitā turpināsies.

mīļais cibas dievs, atpestī!