PV manā dzīvē

nav pieklājīgi svešos žurnālos izplūst garos apcerējumos par sevi. īsos ir ok. bet garos nē. tāpēc par sevi un PV - savā žurnālā.

putnupr izraisīja

es tā ritīgi esmu klausījusies tikai to PV albumu, kur ir dziesma par mikrofona ierakstu sūtīšanu uz poda. tas bija tālajos jaunības gados, kad kaupers laikam vēl valkāja bikšturus un kreklu ar nierīšu rakstu. un mamma teica, ka šitas jauneklis par daudz tirinoties un tamdēļ īsti neejot pie sirds. un tad viņi spēlēja mūsu kursa fukšu ballē. toreiz vēl viņi bija vienkārši puiki. un visiem patika, kā kaupers tirinās.

lirsika atkāpe. toreiz kāds lēkājošs jauneklis aplēja mani ar alu. biju nedaudz sašutusi, jo lai nu pēc kā, bet pēc alus man tiešām negribas ost. tā kā manas garšas kārpiņas galīgi neuztver šā dzēriena dievišķo garšu, tad man arī nebija nekādas vēlmes, lai no manis izdalās attiecīgā smmmm... aka.... arža... es nezinu, kā lai saka. dzēriena cienītāji parasti apvainojas, kad saku - smaka. bet man tomēr neliekas, ka tā būtu smarža.

un tad es iepazinos ar meiteni, kas teica, ka kaupers esot viņai skolas laikā rakstījis dzeju. bet viņa tikai tagad to novērtējot.

un vēl rūpnīcas rīkoto ziemsvētku mēģinājumā savā satriecoši īsajā skatuves tērpā traucoties uz aizskatuvi pēc džīnām, uzskrēju kādam vāļenkos un cepurē ar bumbuli tērptam cilvēkam. un nezināju, vai man viņu sveicināt, vai nē. tomēr pasveicināju, jo pat ja tas būtu muļķīgi, tad tāaaadam tērpam, kāds bija mugurā man, to var piedot.

atkāpe. pasākumā pie suši ēšanas netiku, jo kamēr mani pucēja, tikmēr izsalkušie kolēģi visus iznīcināja. var jau saprast. robotu rūpnīcas strādniekam nav viegla dzīve.

pēc tam PV atkal patirinājās pa skatuvi. un es sajutos kā senos laikos. ahh, jaunības putna saldā balss!