pienācis apjukuma mirklis manā prātiņā. strupceļš. es jūtu, ka es vairs nesaprotu, ko es gribu. tik daudz iespēju apkārt, bet man liekas, ka visas ir labas. un par labu tieši vienai nav iespējams izšķirties. tāds juceklis! haoss! pat liriskā mūzika vairs nelīdz. nu fui, nu.. ārā esošais nsiegs, kas man ejot ķērās matos un gāja degunā, neizraisīja nekādas siltās emocijas. sala roku pirksti un svila vaigi. caurmēra diskomforts. un tieši tad, kad es laimīga norāvu no galvas kapuci, atkal sāka snigt! riebjās centrs, riebjās orķestra diriģents. tāds narciss! pilnīgi vēmiens nāk. jā, arī mans rakstīšanas stils palicis primitīvāks, ne tik poētisks, taču tāda tā ikdienas saldā rutīna ir. pat brīvdienās neļauj atpūsties. cik nu man to brīvdienu.. bet nu beigšu vienreiz činkstēt. pati jau izvēlējos, sapratu, kur esmu iekūlusies. sava veida "sektā". secinājums- kad cilvēks ir tuvu stāvoklim, kad var aizmigt vnk uz datora klaviatūras, par sarežģītām lietām spriedelēt ir stingri aizliegts.
tad nu mēģināšu noķer aiz astes miega peli.

joprojām maz guļu,
               daudz ēdu,
               daudz domāju 
               un raujos cik spēka.

Laikam ne pietiekami spēcīgi, jo nekādu uzlabojumu nav, pat ja cenšos.
Iešu gulēt.
Jāatpūšas. Lai tie mājasdarbi iesūkā!

Baigā negribēšana rakstīt. Pārāk daudz kas jāizdara līdz rītdienai.
Iet labi. Mana bijusī vijoles skolotāja ieraugot mani bija šokā- es esmu paliksui vēl tievāka un garāka. Tā jau ar tiem Mediņniekiem ir- distrofiķi kāut kādi. :D Bet ko var gribēt no mums, ja nav normālas ēdnīcas skolā. Orķestrī skolotājs uz mums stīgām sacīja: "Ceru, kad ēdnīca būs ierīkota šajā skolā, jūs beidzot varēsiet nospēlēt kārtīgu forte!" :D

Rīts bija tik baiss, ka pamodos ap 5:30 un pērkondārdu izbiedēta salēcos gultā sēdus. Tas nebija smieklīgi. Un es vēl sāku domāt, kas nu būs, kad iešu laukā no mājas. Visu laiku galvā sīca doma- un ja nu mani sasper zibens? Zinu, muļķīgi, bet tomēr- man tik daudz kas bija no metāla! Nu, lab.
Man kkas bija uznācis pirms vijoles- tāds kā nelabums, reibonis.. Biju jau domājusi neiet uz vijoli, taču pārdomāju. Es pat gandrīz neveiksmīgi nokritu- paklupu pa trepēm tieši pie skolotāja kājām. Tad gan es vairs nejutos labi, jo viņš domāja, ka es satraucos par stundu, taču man vnk bija slikti. Pēc tam iegāju klasē un man drebēja visas ekstremitātes.. Smagi. šoreiz stundā sēdēja arī mana draudzene un klausījās, kā es spēlēju. tā lika skolotājs.

Vijole nemaz nebija tik traka. Secināju, ka jau esmu par pussoli pavirzījusies uz priekšu. Skolotājs man pat nopirka cepumu( batoniņu, kas ir kā cepums), bet ne jau dēļ tā. Viņš vnk gribēja ēst un tad man un draudzenei arī piedāvāja. Jauki!!!
Vēl jāpiezīmē, ka informātikā pirmo reizi strādājām šogad- jebkurā programmā lika iztaisīt apsveikumu saviem kursabiedriem. Forši! Laidu muļķi- iztaisīju skaistu fonu, fontu un bildīti, tas arī viss. Un solfedžo stunda bija lieliska. Kaut vairāk būtu tādu skolotāju, kas nevis bļauj, ja kas samisējas, bet pasmaida vai arī līdz ar mums pasmejās.
Vēstures skolotājs ir frīkains- nevar saprast, kad viņš joko un kad viņš runā nopietni. Tāds- apdaudzījis galvu! Visu stundu smējāmies, ne vairāk par viņa jokiem, bet par viņa uzvedību. Kā tāds puišelis.

Tik smieklīga diena. Vairāk jau tas attiecas uz skolu.

notika pirmā itāļu valodas stunda un mums mācīja pareizu burtu izrunu( es ar draudzeni mācāmies pie II kursa, jo man nesakrita laiki ar savu kursu, bet viņa mācās tikai mūzikas priekšmetus, tāpēc vēlējās kopā ar mani apgūt vēl kādu valodu) un rakstību dažām pamatfrāzēm un vietniekvārdiem. abas stundas apspiedām lipīgos smiekliņus par dīvainiem vārdiem, kas likās tik līdzīgi latviešu rupeklībām.

Spilgts piemērs---> Come stai? burtiski nozīmē- kā stāv? Tā mums skolotāja iztulkoja. ^^ Un vēl nevarējām nomierināties abas, jo dzirdējām kā citā klasē spiedz viena vokāliste. :D smējos līdz asarām. Labi, ka skolotāja mūs neapsauca un labi, ka mēs sēdējām pēdējā solā.

Jauka diena, beidzot kkāda skaidrība tika par stipendiju un vispār kārtību jaunajā skolā. Bija divas audzināšanas, tā kā visu sīki nu smalki izskaidroja. uzzināju, ka septembra stipendija tiks aprēķināta no iestājeksāmenu atzīmju summas( man sanāks ap 20 Ls) un, ka visu var dabūt gatavu, tikai jāraksta iesniegums. šeit, es sapratu, tas notiks bieži.
normāls stundu saraksts beidzot ir un aizgāju uz Mūzikas bibliotēku un pierakstījos. tagad tikai vajag dzīvesvietas deklarāciju un varēšu tur uzturēties tipat bieži kā skolā. :D

Totāls nūģisms!
Šodien pirmo reizi izjutu slodzīti- pārāko slodzīti. Vairāk par 2 h stāvēju kājās vijoles klasē un vilku tizli līdzenu skaņu ar lociņu pār stīgām. Aizraujoša nodarbe- pilnīgi liekas, ka esi iemesta melnajā caurumā. Ik pa brīdim pat aizsapņojos un tikai tad, kad man lociņš nokrakšķēja vai citādāk nebija pa prātam skolotājam, es pispiedu kārtā tiku atgriezta realtitātē. Crap! Solfedžo stundā gan skatījos ārā pa logu vai apātiksi blenzu skolotājas mutē ar trulu skatienu. Nesapratu ne vārda no sacītā, tikai māju ar galvu. :D Pilnīgi kā man smadzenēs būtu uzvelkamais mērkaķītis ar šķīvjiem rokās. :] Piedodami pirmajām stundām. Ik pa brīdim apspiedu žāvas un pa pusklasi burkšķošo vēderu. Mm, patiešām aizraujoša diena.
Vēl vakarā pavazājos apkārt, apēdu spinātmaizīti, divus gaļas pīrādziņus( mm, nu tik mīksti un kraukšķīgi) un padzēru ananāsu sulu.
Šovakar atkal kā ierasts kopš pirmdienas, kad man uzdāvināja šekspīra sonetus, izlasīšu vienu no tiem un likšos uz auss. :)
Saldus sapnīšus visiem! ^^

Lūk, rītu pusē liesmains saules rats
No dusas pacelt spodro galvu tiecas,
To ieraugot, ikvienu acu skats
Pret viņa majestāti lejup liecas;
Pat pusmūžā vēl jauneklīgs un možs
Tas pakāpies uz pašas debess kraujas,-
Vēl tad ik skats to vēro dievinošs
Un viņa zelta ceļam sekot ļaujas;
Bet, kad no smailes lejup taustās tas
Un viņa dienas gaita pagājusi,
Tad uzticīgās acis novēršas
Un lūkojas uz gluži citu pusi.
Tā lemts tev rietēt novakarā vēlā,
Mirt vientuļam, ja nepārdzimsi dēlā.
                                          
 Šekspīrs- sonets nr.7

nu, lūk.

 biju, saņēmu special apliecību par to, ka esmu piedreīga tikai & vienīgi mediņiem. un kā mums jau kuro reizi skaidroja direktors(feins onkulis), mēs neesam ne skolnieki, ne studenti, taču mūs visus šeit dēvēs par audzēkņiem. Cool.. es neesmu pie šneidera, bet gan pie otra stiprā dzimuma pedagoga- pie kura gāju uz vijoles konsultāciju. paveicās. tagad jau viņu daudz labāk pazīstu un vairs nekautrējos. :]
un- zini, ko tas nozīmē? tas nozīmē, ka es un austris līdz pat 4. kursam( gandrīz pusi mūža) būsim parastie sāncenši. tas jau bija gaidāms, ka austris par blatu pie šneidera tiks. nemaz negribu zināt, kas aiz tā visa slēpjas. a, da labi, man vienalga. ne jau dēļ sacenšanās es stājos, bet gan lai paplašinātu savas ierobežotās zināšanas. un, maybe, pat nākotnē spēlētu profesionālā simfoniskajā orķestrī, piemēram, Berlīnes filharmoniķos(tā jau būtu vispār ekstra!). mans mērķis- pagaidām tāls, bet kas to lai zin? ja pietiks apņēmības un gribasspēka, var panākt daudz.

dators čakarējas.
 galva kā izslaucīta.
 mani tirda nomāktība un šaubas. vai es rīkojos pareizi? un vai man tā būs labāk? ak, manī sakrājušies tik daudz neatbildētu jautājumu. bet vienīgais, kam es varu jautāt- esmu es pati.
un vispār- ko lai es rīt velku mugurā???
 --------
absiste viribus indubitare tuis!

tā. šis brīdis drīz būs klāt. parīt uz Mediņiem. ceru, ka viss būs ok. lai gan jau tagad esmu paspējusi pēdējās dienās no 1. kursa iegūt jaunus draugus. :)
ilgojos pēc dabas. nevēlos pēdējās brīvās dienas lieki notērēt pavadot dzīvoklī.
---
carpe diem

Vai, die'! Cik sen te neesmu bijusi! :] Bet vnk nebija laika. Nopietni. :D
Tā, nesen biju laukos, nošņurkājos tur- 50% no nedēļas lija lietus. Caurām dienām. Bet bija jautri tāpat.
hm, kas tad vēl? Ā! Es iegādājos jaunu VIJOLĒNU!!! *priekā situ plaukstas* kaut kādā veidā es ātri saradu ar vienu no piecām piedāvātajām un sapratu, ka gribu tieši šo. Kas tāds nenotiek bieži, tāpēc es to nosvinēju ar kakao un daudz daudz konfektēm. (bet tagad dzeru tikai tējas- zaļo un persiku)
 Vakar biju uz kino- jau kādu gadu nebiju bijusi Forumā. Aizgāju uz to jauno mūziklu Mamma Mia!, bet redzēju viņu arī datorā, kad vēl kino viņu nerādīja, tādēļ bija forši noskatīties vēlreiz. Filma patiešām ir to vērta, pat ja nepatīk ABBA. Bet man patīk. :)
 Vasara jau atvadās, bet tur jau neko nevar darīt, skumt nav ļauts.

Hū! Tas nu ir padarīts. Sakārtoju savu istabu un tas man aizņēma 2 ar pusi stundas, jo darīju visu ātrā tempā. :] Tagad vismaz visu var atrast. hm, nebija nemaz tik grūti, man tas pat sagādāja prieku. Strange.

Nevaru mājās atrast zīda lentītes priekš matu rotas. Stulbums. Negribu iet uz veikalu...

Pēdējo dienu laikā man sāp labā roka tajā vietā, kur tā tiek atbalstīta pret datora galdu, lai es varētu darboties ar peli. Es nesaprotu- kāpēc?

Rīt brauks mamma! Kā es pēc viņas esmu sailgojusies! :] Galu galā- vienas asinis un gēni! ;D
Negribu ar nevienu runāt, bet gribu gulēt un klausīties mūziku. Gaidu, kad Mārtiņš pārbrauks mājās- man ir nepieciešams viņa viedoklis. :D

Izlasīju no Māras paņemto grāmatu- kkādu kārtēju fantāzijsavervējumu, kas ne ar ko neatšķiras no Gredzenu pavēlnieka, Harija Potera vai Taņas Groteres. Caurmēra plaģiātisms, tikai franču variantā. Bet grāmata lasījās viegli, ja neskaita to, ka bija mazajā drukā. Nesaprotu, kā kaut ko tādu var dot lasīt pusaudžiem?! Mani neskaitiet. Esmu lasījusi vēl lielākus mēslus. Pat morāle beigās nebija, jo tā ir tikai 1. daļa, par ko ne uz vāka, ne iekšā nebija minēts ne pušplēsts vārdiņš. Grrr!

Bet citādi viss kārtībā. Kārtējie untumi, ar kuriem dzīvoju jau vairākus gadus.
Ēdu šokolādi, pieļauju domu beidzot pilnībā izktavāt koferi no Vācijas, taču nevaru saņemties. Šovakar jāiet pakaļ bildēm no Vācijas- vakar aizgāju uz fotosalonu. 70 bildes! Kur prāts! :]

Nespēju sagaidīt Rīgas svētkus!!! Uzstāšos Vērmanītī ar kolēgām no apvienotā orķestra. Sigit, Alīn, noteikti, ja ir laiks- piekāpiet! Nenožēlosiet. ;)

Prāta Vētra bija NEATKĀRTOJAMA!!! Manas liktās cerības atmaksājās trīskārši. Neko sliktu tiešām nevaru pateikt. Arī iesildošie Astro'n'out bija malači- turējās godam. Man vislabāk no viņu puses patika dziesma Tici sev. Tizli, ka publika laikam par Astro nejutās tikpat sajūsmināti, kā es. Laikam ātrāk gribēja dzirdēt prātniekus.. hm.
  Stāvēju tikai kādus 2 m no skatuves. Redzamība izcila- jo redzēju pāri visām galvām, atšķirībā no manas draudzenes. :] Prieks bija par visu- par jaunajām un vecajām dziesmām. Par Rudeni(jo apraudājos līdz ar Kauperu), par Skoļzkije uļici, par salūtu, lielisko noskaņojumu, skatītāju pozitīvajām emocijām, par Kaupera gorīšanos, smaidu un jokiem. Pozitīvs un sirsnīgs cilvēks.
 Pēc koncerta gan bija kā bija, tramvajā netikām sākumā, tāpēc gājām gar sliedēm līdz aizbrauca lielie pūļi. Pārnakšņoju pie meitenes, ar kuru iepazinos koncī caur Moniku un arī Aisma darīja tāpat. Līdz mājām es nemaz nebūtu tikusi, jo jau līdz Kuldīgas ielai man bija nogurušas potītes. Aizgājām gulēt ap 4:00, pamodos ap 6:30, jo Laima nebija izslēgusi istabā ne gaismu, ne TV. Izslēdzu un aizgāju gulēt. Atpakaļ uz mājām ar Aismu dziedājām prātnieku dziesmas. Pozitīvi:]

Jau 2. dienu esmu atpakaļ no Noibrandenburgas-Zalcburgas-Vīnes-Varšavas. Cik jauki sajust zem savas galvas spilvenu un draugiem.lv. :]

Brauciens patiešām bija superīgs ar negadījumiem un pārpratumiem no vadības puses, bet ar lieliskām emocijām un jautrību no mūsējo puses. Pašas pēdējās dienas man paliks atmiņā vislabāk- visa brauciena laikā mēs spēlējām tādu spēli- "slepenie draudziņi", kas izpaudās ar to, ka bija jāizvelk lapiņa ar kādu no orķestranta vārdu(ieskaitot skolotājus) un visa ceļa laikā slepus jāizdara kkas labs- vai nu jāuzdāvina kkādi saldumi, vai jāuzraksta vēstulīte, vai varbūt vnk jāpsaveicina. UN bija jautri. GAndrīz visu brauciena laiku es tikai skatījos, kā visiem kkko dāvina, pati neko nesaņēmu, taču pēdējā brauciena dienā es saņēmu vismīļāko dāvaniņu, vakarā arī atklājās, kurš bija mans slepenais draudziņš. Tā bija flautas skolotāja. Ļoti jauks cilvēks. :)

Noibrandenburgā pārnakšņojām 3 naktis viesnīcā Radisson SAS un tas bija vnk VARENI!!! Komforts visaugstākajā pakāpē. Zvanījāmies pa telefonu uz citām istabiņām un aicinājām viens otru ciemos. Spēlējām kārtis, Alias, dzērām... :D Bet tas jau ir cits stāsts.

Es ar Ģitāristu tagad esam labi draugi. Jo viņš ir draudzīgs cilvēks. Sākām kopā "tusēt", kad viņš autobusā apmainījās ar Aismu vietām un atnāca apsēsties man blakus. Klausījāmies džezu. Viņa muzikālā gaume patiešām ir apskaužama. Un man patīk. Ak, jā. Es gandrīz izdarīju lielāko kļūdu savā dzīvē. Tas bija vienu vakaru, kad es saņēmos un uzrakstīju atzīšanos mīlestībā adresētu Ģitāristam. Man bija laiks domāt 3 dienas- nodot pēdējā vakarā viņam vēstuli, vai nenodot.
Es nenodevu..
Un nenožēloju. Kad rakstīju to vēstuli, biju parāk izmisusi, lai spētu visu tik ļoti neņemt pie sirds. Bet šobrīd es saku lielu paldies par padomu draudzenēm, kas mani neatturēja no sava lēmuma. Es patiešām gribēju viņam nodot vēstuli. Taču sapratu, ka tam nebūtu jēgas. Mana misija ir būt labai draudznei- uzklausīt, palīdzēt, uzjautrināt, izteikties.. Bet ne bāzties virsū ar savu mīlestību. Turpināšu gaidīt.
Btw, viņam ir draudzene..

Einārs man vakar atrakstīja. Viņam nomira vecmāmiņa.. Pirms pāris nedēļām. Viņš teica, ka es viņam uzticējos, tagad viņš uzticēsies man. Viņš sarakstīja uz klavierēm skaistu skaņdarbu- veltījumu vecmāmiņai. Pašlaik klausos. Es jautāju, vai mēs vēl esam draugi, viņš teica, ka esam ļoti labi draugi. Prieks tio dzirdēt, ka manas kļūdas pēc, nepazaudēju lielsku draugu. Man izdodas sabojāt daudzas lietas, bet es labošos.

Šovakar iešu uz Prāta Vētras koncertu. Ceru, ka skanēs vecās dziesmas, jo jaunās man ne pārāk iet pie sirds..

Šobrīd uzmācīgi skan galvā. Bet dziesma ir laba. :)

http://www.youtube.com/watch?v=SGTDRztaCCw

Kolosāla diena!!!

 BET. Daudz darbu jāpadara pa šo vienu dienu. JO šovakar braucu uz Brandenburgu. :) Esmu tik laimīga. Tādā ziņā, ka es atkal satikšu Ģitāristu un no tā vien es jūtos tik pacilāti! Tā ir tāda kā spēle- vari novērot, līdz tevi nepieķer. Tad gan var redzēt, ka palieku sarkana. :D
 ---
 Uz drīzu tikšanos, mani letiņi. :*