tādi kreņķi, ka gribas pierīties ar pretīgu ēdienu, raudāt kā 3gadīgam sīkajam un puņķoties pa labi un pa kreisi. pat šīsdienas skaistais laiks nespēja izžāvēt manas asaras un sakārtot seju, kas pēc specialitātes bija pilnīgi sasķaidīta 1000 lauskās.. man nepatīk justies vājākai, nekā esmu, vismaz pieaugušo acīs, vīriešu acīs. viņiem tā liekas kaut kāda spēle- ak, viņa raud, tad es esmu uzvarējis. stulbie lopi! pašreiz laikam es runāju tikai par vienu indivīdu. es viņu nicinu, turpināšu nicināt. ja es jau biju līdz šai dienai kaut cik samierinājusies ar šo domu, ka man nav paviecies pazīt viņu, tad šodien es laužu šo secinājumu. un man ir pretīgi, kad viņš visu laiku cenšas ar savām kustībām mani nomierināt- pasist uz pleca, vai pieķert pie rokas. un viņa vārdi, ka nevajagot uzreiz raudāt, ja kaut kas nesanāk, ir tik zemiski. es neraudaju, tādēļ, ka man nesanāk spēlēt, bet gan tādēļ, ka es apzinājos, cik ļoti es viņu tajā brīdī nicināju- asaras bija pašaizsardzība. un kā viņš centās man pieskarties, es rāvos ārā, kāpēc ir jāuzbāžas? vai viņš neredz, ka jau tā ir izdarījis ļaunumu? pasakot, ka man vēl nav galīgi prātiņa.. ļoti pedagoģiski, tas tiešām man palīdzēs saprast visu, par to es nešaubos.

es gribu būt tur, kur viss ir iespējams- burtiski. kur mani zinās un pieņems par līdzīgu, nevis zemāk vai augstāk stāvošu cilvēku. es gribu pastāvēt un zināt, ka esmu kādam vajadzīga, tikai tad es spēšu būt laimīga un piepildīta.

un reizēm notiek tā, ka pārpūles vai milzonīgas sajūsmas rezultātā, cilvēks aizguļas tramvajā un apbrauc galapunktā apli. hm, man tā šodien gadījās. jutos diezgan amizanti. vēlējos, kaut ātrāk tiktu no šī tramvaja laukā, kad viņš vēl stāvēja un nevēra vaļā durvis.
adventure.

Tik briesmīga sajūta. Es esmu no mammas ļoti attālinājusies. Kopš iestāšanās jaunajā skolā, man pietiek knapi spēka atvilkties līdz mājai, runāt un pārrunāt šīsdienas notikumus nespēju un negribu. Sākumā atbildēju, kad mamma vaicāja, kā man gājis. Tas bija septembrī. Tagad tā vairs nav. It kā mēs būtu pavisam sveši cilvēki, kas dzīvo zem viena jumta. Jūtos kosmiski vientuļa. Tad, kad man patiešām vajag cilvēku, kam uzticēties, pēkšņi ikvienam ir svarīgas darīšanas, vai pašam savas problēmas. Bet es taču savējos uzklausu! Cilvēki ir patmīlīgi un savtīgi. Kā rotaļlietu, kas sākumā tik ļoti patīk, bet vēlāk apnīk, mani atstāj novārtā... Nujā, kas tad te ko vairs auklēties? "Tu taču esi jau liela meitene!" Dažreiz man liekas, ka bez mammas parunāšanās vismaz pa brīvdienām, es sabruktu vai saietu uz īso. Nē, man nepietiek ar draugiem, kas man skolā, man vajag taustāmu cilvēku, kas lielākoties ir man blakus. Vajag..
Otra lielā lieta. Esmu pazaudējusi savus vecos draugus. Izsijājusi pa pasauli. Pa citām skolām. Un, kad es sāku ar viņiem sarunu, vai aizrakstu viņiem, viņi aizbildinās, ka nav laika, lai gan sēdēt pie neta laiks ir līdz 3 naktī. Tāds vēsums. Un es jūtos pie tā vainīga. Lai gan nevajadzētu. Bet vai tas tiešām ir savtīgi no manas puses uzzināt, kā viņiem iet, sajusties piederīgai pie viņu nozīmīgajām dzīvēm? Tagad būs jauna viela pārdomām..

šodien neglābjami pārsmējos, un sapratu, cik smagi ir sportot, kad mati ir vaļā un visu laiku traucē. un tā visu dienu. bet nu- nekāda vaina. viņi ir krietnu gabalu atauguši, man vismaz tā liekas un es kā matu fanātiķe, to protu novērtēt. kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ, varbūt tas kaut ko mainītu, es varētu izlabot kļūdu, ko pieļāvu sadraudzējoties ar pianistu. viņš ir cietsirdīgs, nejūtīgs muļķis. man viņs žēl. kaut viņš beidzot kaut ko sajustu- sajustu sāpes, atraidījumu, vilšanos un visu negatīvo un skumjo, ko es piedzīvoju katru dienu ar viņu sastopoties. vai es varu savai apziņai ieskaidrot, ka viņš neeksistē? kaut tā vienkārši notiktu. skatoties uz viņu, es viņu neredzētu..

                                                                                                                   piere rievās.

vakar uzcepu auskarus. jā. tieši tā. uzcepu. nav, ko brīnīties. :] izveidoju vajadzīgo formu un krāsnī iekšā! Man tāda sajūsma par to, ka beidzot izdevās. :) Tā.. Esmu sev atradusi vēl vienu interesantu darbības sfēru.
Smaidi pa gaisu.

cik tas ir muļķīgi, bet jauki, satikt savā ierastajā vidē labu draugu, kas tur ie pēkšņi iefiltrējies. mm...
esmu pagulējusi vairāk nekā pietiekami- parasti ceļos pussešos, šorīt jau gribēju celties un skriet, jo domāju, ka esmu nogulējsui skolu. pārpūlīte drusku. tipiski. bet piecelties pussešos es tiešām varu bez ntajiem modinātājiem. man pietiek ar vienu. un par to man reizēm sanāk dusmas uz savām draudzenēm- viena no viņām ir izteikta guļava. nedzird, kad es viņu modinu, lai pazņotu, ka nenotiek pirmās divas stundas, bet lai nemaz nedomā nenākt uz itāļu valodu, neatnāk uz itāļu valodu un tieši kā sakritībā, pēkšņi saņemu triecienu ribu rajonā, kad man paziņo, ka šajā grupā mācīsies arī pianists. grr. es biju gatava mesties laukā no klases uz neatgriešanos. vispār, kad viņš ienāca klasē, es sēdēju pārliekusies pār savu kladi un necēlu ne ausi viņa virzienā. tikai tad, kad skolotāja man pajautāja par to, vai no mūsus grupas būs vēl kāds, viņš beidzot pagriezās un tur es sēdēju. viņš neesot mani pazinis. pff. liela muiža. viss ir kārtībā. man. par viņu es tā kā neesmu pārliecināta. žēl, ka man mājās nav vudū lellītes, es varētu izlādēties un viņu paspīdzināt, kā viņš spīdzināja mani, ar katru dienu arvien vairāk. protams es tādām lietām neticu, bet varētu pārmaiņas pēc pamēģināt. muhahaha....

kā tas nākas, ka domājot par kādu, tu viņu satiec tik daudz reizes un netīšām, bet vai tāpat ir arī ar citiem? Ja viņi stipri par kādu domā, tad arī viņiem vajadzētu sastapt tos, par kuriem viņi domā. it kā tie cilvēki smadzenēs dzirdētu, ka kāds viņus sauc, impulsa vadīti viņi metas virsū tieši liktenim. bet ne jau visi cilvēki satiekas nejauši, daži vienkārši ir tur, kur viņiem jābūt un tur ar likteni nav nekādas darīšanas.
sāku prātot par nākotni, faktiski tas nav prātīgi darīts. ir jāskatās zem kājām, nevis atpakaļ vai uz priekšu. un vēl man uz pleciem ir uzsēdušās pretrunas par atsevišķām lietām, kuras es daru.
cik tas ir briesmīgi, kad es uzzinu, ka mani mīļie cilvēki, ar kuriem kopā esmu uzaugusi, nav mīlējuši viens otru pa īstam. es nonāku pie galvenā secinājuma- sirds ir muskulis, kas saraujas un izplešas.
rādās halucinācijas bez apreibinošu vielu lietošanas.
skaistu un neglītu cilvēku nav. Ir tikai priekštats par skaistiem un neglītiem cilvēkiem.
manī ir pazudis iztrūkstošais puzles gabaliņš. sāp.

electric feel in my brain.

šodien mani pārņēma iekāre. muhahahaha!

crazy, i'm going crazy.. Manī iestājas panika, kas sāk kļūt arvien lielāka un lielāka, kā milzīgs mākonis, kas aizsedz sauli un neļauj pasmaidīt, tikai nocietināt sirdi uz labiem nodomiem. Vispār stulbi- tik nelietderīgi izmantoju brīvās 14 dienas, ek, bet laiku atpakaļ neatgriezīsi. Būtu varējusi darīt lielas lietas. Atkal nu fantazēju. Bet kam negadās? Un jā- kā būtu, ja būtu? Tas ir tiešām tik kārdinoši- uzzināt patiesību, iespējamo varbūtību, cēloņus.. Burvība, ko es redzēju pirms pāris dienām visapkārt man ir pagaisusi no šīs Zemes virsas. Tagad es visu redzu cilvēcīgi, bez alkām, aizkustiājuma, pārdomām, skrienu visiem garām- paātrinātā filmā. Mani steidzina, manī cenšas atrast kaut ko savādu. Meklējiet droši. Bet es tikmēr piemetīšos ar savu sapņu pavedienu uz palodzes virs radiatora..

svētki pagājuši. it's a shame. bet jādzīvo tālāk. un drīz jau atkal metīšos ar joni iekšā skolas dzīvē, patisību sakot, nedaudz esmu pēc vis tā haosa un grūtībām sailgojusies. cik tad var slaistīties apkārt pa pasauli?..

Uz mani dusmojas bez pamatojuma, mani nosauc par divkosīgu un melīgu. WTF?! Ko es esmu izdarījusi?

 Un vēl man saka: "Noņem rozā brilles!" Un ja nu es teikšu, ka viņas ir pieskrūvētas tik cieši, ka es pati pat labprātīgi gribēdama nespētu tās novilkt?
 Man nav uzvilktas rozā brilles, es tā dzīvoju- kā pa mākoņiem un sapņiem, cenšos iegūt to, ko tik ļoti vēlos, cenšos būt laimīga..





 Manā sirdī ir rozā brilles..

Vai man tagad jājūtas slikti vai kaut kas jānožēlo? Nu ir vāks.
Man liekas, ka es rīkojos nepareizi.
Tik daudz ko vēlētos atklāti pateikt, bet man jāslapstās un jāskatās viņa mierīgajās, dzidri pelēkajās acīs ar zilajiem lāsumiņiem bez nekādām bailēm. Mēlei kā pastmarka uzlīmēta virsū, tūlīt sūtīs prom pa pastu, ne vārds pār manām lūpām nenāca. Es taču vienmēr esmu runājusi, ka ne savaldīt, pat ja gvelžu muļķības, tik un tā- runāju, bet šoreiz- nē. Basta. Nu, kāpēc? Tagad tikai bēgt prom un noslēpties..
Jau kuro reizi drillēju šo dziesmu, bet tā es jūtos piepildīta. Es dzīvoju.

Brālis.Dauzās te.(noķiķinu) Tumšs.Bet jauki.Un silti..

Briesmīga pamestības sajūta.
Man nav ko darīt.
Dīvaini, ne?
Sakārtoju savas mantas, izslaucīju abas istabas, virtuvi un koridori, dabūju savā degunā pamatīgu šķipsniņu putekļu mākoņa.
 Un tā nu ir. Viss. Ko lai vēl padara? Nu, baigais apjukums!




                                                                                                

Kūstu no laimes, tāpat kā sniedziņš aiz loga, kas kā pūdercukurs sijājas no debesīm. Dzeru Ziemassvētku tēju, priecājos par to, ka nekur nav jāsteidzas, ka māja brīnumainā kārtā ir tukša un, ka reizi par visām reizēm es laikam nogulēju iepriekšejo 6 stundu vietā- 9! :D Neko jau. Mati vēl aizvien čirkaini un paīsi, lai gan mani nepamet sajūta, ka viņi spītīgi cenšas kļūt garāki- pat tad, kad saiet spirālēs. Un nagi niez atkal nogriezt- šņik šņak, jēj. Nezinu, šoreiz laikam ar savu lēmumu nekur nesteigšos, lai viss rit savu gaitu.
Prieks par to, ka tagad nebūs jābolās uz Jāzepa Mediņa lielformāta bildi[vismaz uz 2 nedēļām] un, ka ausis pušu neplēsīs histēriski skaļais skolas zvans- gatavais ērms!
Pieņēmu izaicinājumu palikt pidžamā un staigāt pa dzīvokli basām kājām. Not bad at all. Ziemassvētku secial noskaņojums vēl kaut kur kavējas, vai paslēpies zem gultas un negrib līst laukā, šogad tik tiešām viss notiek ātrāk, nepaspēju pat attapties, kad pusgads jau aizsvilpa gar ausīm.
Apņemšanās nākamajam gadam? Vai maz tāda ir? Khm, nū, neļaut mani saplosīt maitu lijām, piedrāzt sīkumus un reāli domāt par savām vajadzībām. Egoiste. Tā arī vajag. :]
Ik pa laikam pret krūškurvi sitās kāds uzmācīgs, noklīdis taurenis, kas negrib mani likt mierā, pazudina mani ar savu sapņošanu un neļauj pamosties. Tipiski.

nerunā gari, bet dari!
/latv. tautas sakāmvārds/
 Esmu vēl šeit, tikai nedaudz aizsapņojusies un aizplinvinājusies citur. Jūs taču mani pazīstat. Esmu saņēmusies, bet stipendija tāda pati, patiesībā, nevis pati stipendija man rūp, bet gan tas, ka es nespēju dažos priekšmetos uzlabot savu vērtējumu, viens no tiem ir orķestrs- jūtu, ka mani totāli ignorē; kad es sveicinu savu diriģentu, viņš uz mani paskatās kā no augšas, noblisina savas duļķaini pelēkās, miglainās acis un augstprātīgi aiziet. Pilnīgi liekas, ka es būtu kā tāds insekts, kurš viņam maisās pa kājām. Un vispār man ir nospļauties! Gribas kliegt un teikt visu, ko domāju, bet nē- tur ir savas robežas, savi rāmji, štrunts ar visu.Un vēl man sāk riebties cilvēki, kas man ir apkārt. Kā Z..elte teica:"Pamazām mēs paši uzstādīsim augstāku latiņu cilvēkiem, ar kuriem mēs gribētu draudzēties." Un to es vienmēr atceros, jā, nav jau viegli, jau kuro reizi atkārtojos un jau esmu piemirsusi, ko esmu citrreiz teikusi. Veca galva, tā gan. Bet man prieks, ka es sāku labāk saprasties ar sevi, cenšos tikt skaidrībā, kādus mērķus vēlos izvirzīt, un zinu, ko darīt, lai tos sasniegtu. Bet tomēr- tas ir sarežģīti, mūžīgā cīņa.. Par izdzīvošanu.. Un man joprojām patīk vērot cilvēkus, bet no nelielas distances, es nespēju pierast, ka man pienāk tuvu, tuvu klāt un ielaužas manā privātajā telpā, bet tādi nu medinieši ir- draudzīgi bez gala un malas. Ar viņiem vienmēr varēs atrast kopīgu valodu. Un man beidzot prieks, ka tagad ir laiks to visu pateikt.