lakrica apēsta[šņuksts]. jubilejs godam atzīmēts, un nu varu justies mierīga, lai gan izmaiņas ir druscīt jūtamas. tik vieglas kā ārā esošais lietutiņš.
jau otrā diena, kad mājās pārrodos vēlu no skolas un muzicēšanas, atplīstu gultā un no rītiem nevaru pamosties. iešu gulēt. cik garlaicīgi un nestilīgi izklausās, bet iepūtiet man, jo nogurums mācas virsū.

negribu redzēt pat acīs stulbos autobusus. jo
1) viņi kavējas
2) pasažieri ir gados veci cilvēki(tikai)
3) smird vēl briesmīgāk nekā tramvajos
4) jāiegādājas betona roka, lai straujajos pagriezienos kko neizmežģītu
5) lai arī tādā veidā es ietaupu pārdesmit minūtes līdz skolai, pēc tam man galīgi nav spēka neko darīt.

galīgi dīvaina diena nudien. palikšu labāk pie pārbaudītām vērtībām.

kāda cūcība! jau otro dienu nav karstā ūdens! ja es matus vēl paspēju izmazgāt, tad ar to visam bija pielikts trekns punkts. nācās vakar iet aukstā dušā. brr. tik nepatīkami. un tad vēl duša ir ārā aiz loga. nu, ko lai iesāk?

man patīk uz viņu lūkoties,kad viņš neredz- tā paslepus vērot un studēt katru sejas vaibstu, kā no jauna. pieskarties viņa lielajām rokām, lai sajustu, ka tās deg kā ugunīs. noķert viņa brīnišķīgāko un saulaināko smaidu, kas iekrāso viņa lūpas un acis tik gaišas. man patīk priecāties par viņa smieklu krunciņām pie acīm. un pacilāto balss tembru. reizēm man liekas, ka viņš manā sabiedrībā pārvēršas par septiņpadsmitgadīgu jaunieti, jo viņš izmainās- paliek jaunāks, bērnišķīgāks. starp mums nav nekādas barjeras, esam vienlīdzīgi. paliek skumji, kad atvadamies, jo šī situācija man atgādina sapni- kad viņš ir prom, man ir aizdomas, ka es to visu esmu tikai iedomājusies, ka tas noticis manā galvā. bet nē. tā ir patiesība. viņš ir īsts, kad viņa debeszilās acis meklē manējās un apmaldās. viņš ir tik neparasts, cik vien var būt. miermīlīgs un pozitīvs. kad viņš nepārdzīvo vai neraizējas, tad man ir jādomā par mums abiem- kas tad skums? vienam tas noteikti ir jādara. bet visādi citādi man liekas, ka viņš ir nokritis no skaidrām debesīm, nu vairs ne puisis, bet vīrietis.
un tā sapņotājs vīrietis atrada sapņotāju sievieti..

šodien biju pirmoreiz uz kino ar mammu un brāli kopā. nu, nebija nemaz tik traki. gājām uz dena brauna "Eņģeļiem un dēmoniem". grāmatu nebiju lasījusi, bet pēc filmas noskatīšanās, labprāt izlasītu, domājams, ka grāmata būs vēl labāka. diezgan mistiska un spriedzes pilna filma ar humora atbalsi. uz kino nebiju gājusi kādu pusgadu, bija tāda sirreāla sajūta. nekādu jāņu nebūs. es palieku rīgā, tāpat kā pagājušogad, kad liku iestājeksāmenus, tikai šoreiz man ir sesija. pēc tam uz 3 dienām šaušu prom uz laukiem, bet tad atkal atpakaļ, jo apvienotam orķestrim ir mēģinājums. šaize! man nebūs vasaras. tā ir tikai viens nieka brīvlaiks- mēnesis un drusciņ, tad es atkal tikšu nodarbināta ar nometnēm vai vēl sazin ko. man pēc iespējas drīzāk jātiek saulē. jūtos kā tāds dzīvs mironis- āda kā papīrs, kauns villkt svārkus vai šortus. it kā jau es sauļojos, bet laikam ar vienu reizi man nekas nelīdz. pacietību, pacietību. un tad es vēl daudz guļu un ēdu. mājās notiek kārtējā ģenerāltīrīšana + mēbeļu pārbīde. mammai nav miera ne brīdi. tad viņa raujās pa savu istabu, vēlāk atkal klūp mums virsū, ka mēs nevarot savākties savest kārtībā savas mantas. kad man būs čujs, tad kārtošu. ā, un vēl viņa teica, ka man iekšā esot tās tēta klejotāju asinis- ka mūžīgi gribas bēgt prom no pienākumiem un ģimenes. kārtējā pārspīlēšana. jau sen esmu izmēģinājusi iebilst, bet nav vairs jēgas. tikai noklausos un aizeju. cik var drillēt veco plati uz riņķi?
drīz atkal paspēlēšu vijoli, astri jāiespēlē, savādāk neskanēs stīgas un būs slikti metāliskā pieskaņa.
Jans Tīrsens rullē.

                                                                                          

man paliek silti, iedomajoties par shisdienas skaisto laiku, kas turpina kutinat manas domas. izveseljojos no kakla sapem ar 2 saldejumu porciju palidzibu. taas naca tikai par labu. joprojam esmu sesijaa, 5 ekshi beigti, vel 2 janokarto. atlicis pats grutakais. bet tad jau tikshu galaa, ja man bus liela gribeshana pec labiem sasniegumiem. esmu ljoti laimiga. un man nak miedzinsh. vispar pagajis laicinsh kopsh pedejoreiz rakstiju. :) esmu pie kompja, kuram nav garumzimju un mikstinajumu, diezgan jocigi.
gribu noskatites filmu Goodbye Lenin, tikai nezinu, ka lai dabuju.

Saule, vējš, miegs, sapņainība, tirpas, smaids, aizvērtas acis, viņš manās domās, sirdī un galvā. prāts ir pārblīvēts ar informāciju, nav nevienas brīvas vietas, bet negribas neko aizmirst. reizēm uznāk tāda miera stadija, kad visas rūpes ir nokratītas no pleciem un tevi pārņem vieglprātīgs noskaņojums. to palaist garām būtu liels grēks.
pēdējā laikā man arvien vairāk uznāk niķis ilgāk pavalstīties gultā, pat darbdienās, kad ir jāceļas, es gandrīz nokavēju skolu, jo esmu nospiedusi modinātāju un guļu tālāk. tas nav man raksturīgi.

Knapi pietiek spēka uzvilkties uz piekto stāvu, bet tad tik pūšu un elšu. Kas mani ir novājinājis, nezinu. Varbūt tās sasodītās vasaras pāragrā tuvošanās? Man nelabi jau metas. Tas nav godīgi- kamēr citi ķers saulstarus jūrmalās vai peldēsies, es vēl likšu ekšus. cūcība.

man ir nosviluši vaigi no saules! ak dievs! es tāda nevaru rādīties rīt skolā! :D braucu vējā un saulē uz jūru. nebija prātīgi darīts. bet tāds kaifs dabūts. no perfektā laika, no pozitīvo emociju un pigmenta devas. o, jā!
es dzirdēju vakar raidījumā, kur stāstīja, kā var atrast savu otro pusīti: 1kārt- ja tev ir pelēkas acis, tu centies atbrīvoties no enerģijas, bet zaļo un brūno acu īpašnieki to cenšas uzņemt, tādēļ būtu ieteicams cilvēks ar atšķirīgu acu krāsu; 2kārt- jābūt līdzīgiem deguniem. tātad- tika pierādīts ar eksperimentu- no raidījuma komandas ieradās pusisis, kuram jau bija sieva un ļāva, lai tas profesors uzzīmē, kādu viņš redz viņa mīļoto. rezultātā viņš zīmējumā ieraudzīja savu sievu. tas bija neticami. vispār es šādām lietām neticu, bet ja tā padomā..
nāksies man meklēt cilvēku ar tikpat uzrautu degunu, kā man! :D

es mīlu šādu nenoteiktu laiku. kad lietuslāses ir tevi nogāzušas bezmaz vai no kātiem, bet ir silts un man kājas ir sausas.
man ļoti patīk sapņot un izlikties, ka es apkārt neko nedzirdu, lai gan esmu pati uzmanība.

es vēlos braukt uz skolu ar riteni- neļauj. es vēlos vazāties apkārt- neļauj. es vēlos nestrīdēties ar mammu- neļauj.. es vēlos, kaut pēc nakts sapņiem klusi neraudātu spilvenā.
mani māc neticība ne jau sev, bet apkārtējiem cilvēiem. paskatoties uz viņiem, vai mēģinot taisnoties, man sāk griezties galva. nemaz nerunājot par to, ka esmu milzīgs izrijējs.

Autoosta ir pretīgākā vieta, kur man pēdējā laikā nācies iefiltrēties- šodien piemēram kanālā peldēja vairākas beigtas zivis, veidojot kluso dabu. viņas ar saviem bālajiem vēderiem ķēra siltās saules starus. bet tikmēr piepeldēja klāt 2 pīles, kas nemaz nesmādēja šo jau drusku pastāvējušo uzkodu. bon apetit.
vispār mani šāds āra laiks apmierina, paciešu drusku pavēso vēju, taču tā- viss līdzsvarā. ilgojos pēc kāda brauciena- pie omes, kura man no rīta uztaisītu auzu pārslu putru un stāstītu atmiņas par saviem neskaitāmajiem pielūdzējiem, kas nākuši gan ar stikleņu turzu, gan ar podiņpuķēm. tik amizanti un interesanti. jā, un zin es redzēju sētnieci, kas peļķē skaloja lupatu. varu lepoties.

pārlapojot savu atmiņu katalogu, atradu patiešām nodriskātas lappuses- tik bieži pārlasītas un atkal liktas malā, lai pēc brīža atcerētos. jau biju piemirsusi, cik neaprakstāmi viegli man viss bija licies- ka viss tiks pasniegts uz paplātes un mani atstās vienu ar maltīti. jā, es nenoliedzu, reizēm man ir baigi palaimējies, ka ir lieliskas atmiņas, kas tik ātri neizplēnē. par to man liels prieks, jo no kā tad lai pārtiek, kad nav ko ēst, ja ne no jaukām atmiņām? Liekas tik senā pagātnē notikušais, ka jāsāk apsvērt iespēja noskaidrot, vai mans vecums nav salīdzināms ar kādu 100gadīgu ozolu. viss sakrājas un tad vajag vietu, kur to izķirot pēc pakāpēm. lai būtu vieglāk atcerēties..

runāsim par labām lietām, jo tās sliktās ir pārāk daudz.
vēsturē šodien mans jaukais un smieklīgais skolotājs ņēma un smīdināja mūs visus bezmaz vai līdz asarām ar savu humoriņu- par to šīsdienas antifašistisko gājienu vai demonstrāciju stāstīdams- brīdināja, lai neņemam līdzi jēlas olas un neko ēdamu, lai nevainīgi iesviestu kādam policim, uzskatot, ka kāds no tiem esot izskatījies izsalcis. sāku apzināties savu pārākumu un savaldību, visu kontrolēju, pēc 2 dienām stīpa, krāšu ģitārai. šoreiz patiešām.
ar galvu viss pagaidām kārtībā, tikai reizēm man aizsprostojas smadzeņu notekcaurules un tad uznāk tāds prāta aptumsums. bet vienmēr kaut kā esmu izsprukusi sveikā ar veselu ādu.
piektdien saindējos ar rimītī pirktajiem tefteļiem, ko mamma izsalkumā nopirka- sāpēja vēders 2 dienas. bija briesmīgi. šodien tikai tā pa īstam esmu atguvusies. kaut cik.

sirds sāp. nē- fiziski. skolā tāda sutoņa, vēl arvien kurina. kursabiedrenei uznāca lēkme- viņa raustījās elsās. tas bija briesmīgi. klavieru skolotāja nemaz nav klavieru skolotāja- viņa gandrīz nemaz manas stundas laikā nepieskaras klavierēm, tā kā viņai būtu alerģija, šodien viņa nospēlēja 3 notis, bet tas izsauca viņas pirkstu kauliņu nokrakšķēšanu.
viss, kas notiek, notiek uz labu. tas man ir jāatceras.

kas par nepatīkamu pārsteigumu aiz loga. te tev nu bija. mēģināju apmānīt ziemu un uzģērbu kedas un plāno bleizeru. kājas slapjas, bet nu, es nesūdzos. taču ļoti ceru, ka drīz atkal uzspīdēs tā brīnišķīgā saule.
ak, kāds prieks! beidzot manā istabā ir griestu lampa! atnācu mājās, kā pieradusi sēdēju tumsā, beigās atcerējos:"Mums taču ir gaisma!" :D Jā, prieks par mazām ikdienišķām lietām. Jā, un par skaistajiem stāstiem sev apkārt.

mani aizrauj valodas, it sevišķi itāļu valoda. mmm, protams, ka es saprotu vēl diezgan maz, bet esmu vissaprātīgākais cilvēks savā grupā.
brālis vakar mani nosauca par "mazo bailīgo radījumu". varbūt tā arī ir.
secināju, ka man jāpārstāj būt tik apmātai. esmu gatava pat darīt vispārdrošākās lietas, lai iegūtu to, ko vēlos. jāsāk dzīvot beidzot ne tik elektrizēti. un mūždien justies, kā uz laika bumbas uzsēdinātai.
bet tagad netraucēt, man ir randiņš ar vēstures un matemātikas pierakstiem.

turpinu nerimstošo cīņu pati ar sevi- tas ir tik neiespējami, kā cīkstēties ar vējdzirnavām vai bumerangu- vai nu bezspēks, vai arī neizbēgamais atkārtojums. vai es tā vēlos pavadīt visu savu atlikušo dzīvi? šajā ziņā es sevi galīgi nesaprotu- vai maz ir iespējams būt bezemociju cilvēkam manā profesijā? bet varbūt es pārāk visā iedziļinos. taču man ir ļoti smagi, es sevi šaustu un iekšēji sagrauju arvien biežāk. mājās pārnāku raudādama. nekontrolējami.. bet, nu, ko tu tādam padarīsi. man patīk, kad ēdot šokolādes konfektes, tā pielīp pie zobiem. un vēl man patīk, kad garāmejošie cilvēki nespēj no mana izskata un sejas izteiksmes noskenēt, kas es esmu, ko es domāju.šodien uznāca miegs klavieru stundā, gandrīz sāku klanīties sēžot pie klavierēm, pat teksts aizmirsās. gadās. šobrīd der tikai Gilmors, nekam citam es nespēju padoties labprātīgi.
 

jēj. viss ir beidzies! vuhū! nostartēju konkursā tā tīri pieklājīgi, man vnk nebija spēka uzrakstīt. arī nosvinēju veselu nedēļu savus svētkus- tā jau saka, ja svin no pirmdienas, tad svinēs visu nedēļu. :) princis ir paaudzies stalts, priecē manas acis, esmu iegrimusi kriminālromānos, pašlaik lasu Pielūdzēju. Laba grāmata, nomierina nervus, jo tu neesi tas slepkava, kuru visu laiku mēģina atrast. Hū. Relax.

joprojām ilgojos pēc brīža, kad viss būs beidzies un es varēšu uz sekundes simtdaļu uzelpot. forši- drīz jau būs pirmdiena, kārtējā vēsture, bāc, kā mans ir tik ļoti sailgojies. bet vienīgā diena, kad es ņemšu ar lielu prieku rokās vēstures grāmatu, būs svētdienas vakars, ne ātrāk, lai varētu visu izbaudīt.
kopā šodien esmu spēlējusi skolā vijoli 8 stundas- 4 patstāvīgi, 4 stundā. Drusku sāp zods, tas sarkanums uz kakla palicis izteiktāks. Progress, degradācija, par to nu es nevaru atbildēt. aizkrita kreisā auss, tas ir pats stulbākais, kas vien var notikt ar mani. :D tāda sajūta- vienutlība, cerība, ka telpā neesmu viena. pēdējā laikā, vienatne mani nomāc, tad es spēju tikai domāt. un, ja es sāku aizdomāties, tad es vairs nespēju koncentrēties uz pārējām, būtiskākām lietām.

citāts no orķestra diriģenta: "Ja jums ir kādas problēmas ar kādu vietu... tad nesakiet man."
tāds joks.