šodien biju pirmoreiz uz kino ar mammu un brāli kopā. nu, nebija nemaz tik traki. gājām uz dena brauna "Eņģeļiem un dēmoniem". grāmatu nebiju lasījusi, bet pēc filmas noskatīšanās, labprāt izlasītu, domājams, ka grāmata būs vēl labāka. diezgan mistiska un spriedzes pilna filma ar humora atbalsi. uz kino nebiju gājusi kādu pusgadu, bija tāda sirreāla sajūta. nekādu jāņu nebūs. es palieku rīgā, tāpat kā pagājušogad, kad liku iestājeksāmenus, tikai šoreiz man ir sesija. pēc tam uz 3 dienām šaušu prom uz laukiem, bet tad atkal atpakaļ, jo apvienotam orķestrim ir mēģinājums. šaize! man nebūs vasaras. tā ir tikai viens nieka brīvlaiks- mēnesis un drusciņ, tad es atkal tikšu nodarbināta ar nometnēm vai vēl sazin ko. man pēc iespējas drīzāk jātiek saulē. jūtos kā tāds dzīvs mironis- āda kā papīrs, kauns villkt svārkus vai šortus. it kā jau es sauļojos, bet laikam ar vienu reizi man nekas nelīdz. pacietību, pacietību. un tad es vēl daudz guļu un ēdu. mājās notiek kārtējā ģenerāltīrīšana + mēbeļu pārbīde. mammai nav miera ne brīdi. tad viņa raujās pa savu istabu, vēlāk atkal klūp mums virsū, ka mēs nevarot savākties savest kārtībā savas mantas. kad man būs čujs, tad kārtošu. ā, un vēl viņa teica, ka man iekšā esot tās tēta klejotāju asinis- ka mūžīgi gribas bēgt prom no pienākumiem un ģimenes. kārtējā pārspīlēšana. jau sen esmu izmēģinājusi iebilst, bet nav vairs jēgas. tikai noklausos un aizeju. cik var drillēt veco plati uz riņķi?
drīz atkal paspēlēšu vijoli, astri jāiespēlē, savādāk neskanēs stīgas un būs slikti metāliskā pieskaņa.
Jans Tīrsens rullē.

                                                                                          

nerunā gari, bet dari!
/latv. tautas sakāmvārds/
 Esmu vēl šeit, tikai nedaudz aizsapņojusies un aizplinvinājusies citur. Jūs taču mani pazīstat. Esmu saņēmusies, bet stipendija tāda pati, patiesībā, nevis pati stipendija man rūp, bet gan tas, ka es nespēju dažos priekšmetos uzlabot savu vērtējumu, viens no tiem ir orķestrs- jūtu, ka mani totāli ignorē; kad es sveicinu savu diriģentu, viņš uz mani paskatās kā no augšas, noblisina savas duļķaini pelēkās, miglainās acis un augstprātīgi aiziet. Pilnīgi liekas, ka es būtu kā tāds insekts, kurš viņam maisās pa kājām. Un vispār man ir nospļauties! Gribas kliegt un teikt visu, ko domāju, bet nē- tur ir savas robežas, savi rāmji, štrunts ar visu.Un vēl man sāk riebties cilvēki, kas man ir apkārt. Kā Z..elte teica:"Pamazām mēs paši uzstādīsim augstāku latiņu cilvēkiem, ar kuriem mēs gribētu draudzēties." Un to es vienmēr atceros, jā, nav jau viegli, jau kuro reizi atkārtojos un jau esmu piemirsusi, ko esmu citrreiz teikusi. Veca galva, tā gan. Bet man prieks, ka es sāku labāk saprasties ar sevi, cenšos tikt skaidrībā, kādus mērķus vēlos izvirzīt, un zinu, ko darīt, lai tos sasniegtu. Bet tomēr- tas ir sarežģīti, mūžīgā cīņa.. Par izdzīvošanu.. Un man joprojām patīk vērot cilvēkus, bet no nelielas distances, es nespēju pierast, ka man pienāk tuvu, tuvu klāt un ielaužas manā privātajā telpā, bet tādi nu medinieši ir- draudzīgi bez gala un malas. Ar viņiem vienmēr varēs atrast kopīgu valodu. Un man beidzot prieks, ka tagad ir laiks to visu pateikt.