kā tas nākas, ka domājot par kādu, tu viņu satiec tik daudz reizes un netīšām, bet vai tāpat ir arī ar citiem? Ja viņi stipri par kādu domā, tad arī viņiem vajadzētu sastapt tos, par kuriem viņi domā. it kā tie cilvēki smadzenēs dzirdētu, ka kāds viņus sauc, impulsa vadīti viņi metas virsū tieši liktenim. bet ne jau visi cilvēki satiekas nejauši, daži vienkārši ir tur, kur viņiem jābūt un tur ar likteni nav nekādas darīšanas.
sāku prātot par nākotni, faktiski tas nav prātīgi darīts. ir jāskatās zem kājām, nevis atpakaļ vai uz priekšu. un vēl man uz pleciem ir uzsēdušās pretrunas par atsevišķām lietām, kuras es daru.
cik tas ir briesmīgi, kad es uzzinu, ka mani mīļie cilvēki, ar kuriem kopā esmu uzaugusi, nav mīlējuši viens otru pa īstam. es nonāku pie galvenā secinājuma- sirds ir muskulis, kas saraujas un izplešas.
rādās halucinācijas bez apreibinošu vielu lietošanas.
skaistu un neglītu cilvēku nav. Ir tikai priekštats par skaistiem un neglītiem cilvēkiem.
manī ir pazudis iztrūkstošais puzles gabaliņš. sāp.