cik tas ir muļķīgi, bet jauki, satikt savā ierastajā vidē labu draugu, kas tur ie pēkšņi iefiltrējies. mm...
esmu pagulējusi vairāk nekā pietiekami- parasti ceļos pussešos, šorīt jau gribēju celties un skriet, jo domāju, ka esmu nogulējsui skolu. pārpūlīte drusku. tipiski. bet piecelties pussešos es tiešām varu bez ntajiem modinātājiem. man pietiek ar vienu. un par to man reizēm sanāk dusmas uz savām draudzenēm- viena no viņām ir izteikta guļava. nedzird, kad es viņu modinu, lai pazņotu, ka nenotiek pirmās divas stundas, bet lai nemaz nedomā nenākt uz itāļu valodu, neatnāk uz itāļu valodu un tieši kā sakritībā, pēkšņi saņemu triecienu ribu rajonā, kad man paziņo, ka šajā grupā mācīsies arī pianists. grr. es biju gatava mesties laukā no klases uz neatgriešanos. vispār, kad viņš ienāca klasē, es sēdēju pārliekusies pār savu kladi un necēlu ne ausi viņa virzienā. tikai tad, kad skolotāja man pajautāja par to, vai no mūsus grupas būs vēl kāds, viņš beidzot pagriezās un tur es sēdēju. viņš neesot mani pazinis. pff. liela muiža. viss ir kārtībā. man. par viņu es tā kā neesmu pārliecināta. žēl, ka man mājās nav vudū lellītes, es varētu izlādēties un viņu paspīdzināt, kā viņš spīdzināja mani, ar katru dienu arvien vairāk. protams es tādām lietām neticu, bet varētu pārmaiņas pēc pamēģināt. muhahaha....