Jau 2. dienu esmu atpakaļ no Noibrandenburgas-Zalcburgas-Vīnes-Varšavas. Cik jauki sajust zem savas galvas spilvenu un draugiem.lv. :]

Brauciens patiešām bija superīgs ar negadījumiem un pārpratumiem no vadības puses, bet ar lieliskām emocijām un jautrību no mūsējo puses. Pašas pēdējās dienas man paliks atmiņā vislabāk- visa brauciena laikā mēs spēlējām tādu spēli- "slepenie draudziņi", kas izpaudās ar to, ka bija jāizvelk lapiņa ar kādu no orķestranta vārdu(ieskaitot skolotājus) un visa ceļa laikā slepus jāizdara kkas labs- vai nu jāuzdāvina kkādi saldumi, vai jāuzraksta vēstulīte, vai varbūt vnk jāpsaveicina. UN bija jautri. GAndrīz visu brauciena laiku es tikai skatījos, kā visiem kkko dāvina, pati neko nesaņēmu, taču pēdējā brauciena dienā es saņēmu vismīļāko dāvaniņu, vakarā arī atklājās, kurš bija mans slepenais draudziņš. Tā bija flautas skolotāja. Ļoti jauks cilvēks. :)

Noibrandenburgā pārnakšņojām 3 naktis viesnīcā Radisson SAS un tas bija vnk VARENI!!! Komforts visaugstākajā pakāpē. Zvanījāmies pa telefonu uz citām istabiņām un aicinājām viens otru ciemos. Spēlējām kārtis, Alias, dzērām... :D Bet tas jau ir cits stāsts.

Es ar Ģitāristu tagad esam labi draugi. Jo viņš ir draudzīgs cilvēks. Sākām kopā "tusēt", kad viņš autobusā apmainījās ar Aismu vietām un atnāca apsēsties man blakus. Klausījāmies džezu. Viņa muzikālā gaume patiešām ir apskaužama. Un man patīk. Ak, jā. Es gandrīz izdarīju lielāko kļūdu savā dzīvē. Tas bija vienu vakaru, kad es saņēmos un uzrakstīju atzīšanos mīlestībā adresētu Ģitāristam. Man bija laiks domāt 3 dienas- nodot pēdējā vakarā viņam vēstuli, vai nenodot.
Es nenodevu..
Un nenožēloju. Kad rakstīju to vēstuli, biju parāk izmisusi, lai spētu visu tik ļoti neņemt pie sirds. Bet šobrīd es saku lielu paldies par padomu draudzenēm, kas mani neatturēja no sava lēmuma. Es patiešām gribēju viņam nodot vēstuli. Taču sapratu, ka tam nebūtu jēgas. Mana misija ir būt labai draudznei- uzklausīt, palīdzēt, uzjautrināt, izteikties.. Bet ne bāzties virsū ar savu mīlestību. Turpināšu gaidīt.
Btw, viņam ir draudzene..

Einārs man vakar atrakstīja. Viņam nomira vecmāmiņa.. Pirms pāris nedēļām. Viņš teica, ka es viņam uzticējos, tagad viņš uzticēsies man. Viņš sarakstīja uz klavierēm skaistu skaņdarbu- veltījumu vecmāmiņai. Pašlaik klausos. Es jautāju, vai mēs vēl esam draugi, viņš teica, ka esam ļoti labi draugi. Prieks tio dzirdēt, ka manas kļūdas pēc, nepazaudēju lielsku draugu. Man izdodas sabojāt daudzas lietas, bet es labošos.

Šovakar iešu uz Prāta Vētras koncertu. Ceru, ka skanēs vecās dziesmas, jo jaunās man ne pārāk iet pie sirds..