Rīts bija tik baiss, ka pamodos ap 5:30 un pērkondārdu izbiedēta salēcos gultā sēdus. Tas nebija smieklīgi. Un es vēl sāku domāt, kas nu būs, kad iešu laukā no mājas. Visu laiku galvā sīca doma- un ja nu mani sasper zibens? Zinu, muļķīgi, bet tomēr- man tik daudz kas bija no metāla! Nu, lab.
Man kkas bija uznācis pirms vijoles- tāds kā nelabums, reibonis.. Biju jau domājusi neiet uz vijoli, taču pārdomāju. Es pat gandrīz neveiksmīgi nokritu- paklupu pa trepēm tieši pie skolotāja kājām. Tad gan es vairs nejutos labi, jo viņš domāja, ka es satraucos par stundu, taču man vnk bija slikti. Pēc tam iegāju klasē un man drebēja visas ekstremitātes.. Smagi. šoreiz stundā sēdēja arī mana draudzene un klausījās, kā es spēlēju. tā lika skolotājs.

Vijole nemaz nebija tik traka. Secināju, ka jau esmu par pussoli pavirzījusies uz priekšu. Skolotājs man pat nopirka cepumu( batoniņu, kas ir kā cepums), bet ne jau dēļ tā. Viņš vnk gribēja ēst un tad man un draudzenei arī piedāvāja. Jauki!!!
Vēl jāpiezīmē, ka informātikā pirmo reizi strādājām šogad- jebkurā programmā lika iztaisīt apsveikumu saviem kursabiedriem. Forši! Laidu muļķi- iztaisīju skaistu fonu, fontu un bildīti, tas arī viss. Un solfedžo stunda bija lieliska. Kaut vairāk būtu tādu skolotāju, kas nevis bļauj, ja kas samisējas, bet pasmaida vai arī līdz ar mums pasmejās.
Vēstures skolotājs ir frīkains- nevar saprast, kad viņš joko un kad viņš runā nopietni. Tāds- apdaudzījis galvu! Visu stundu smējāmies, ne vairāk par viņa jokiem, bet par viņa uzvedību. Kā tāds puišelis.