pienācis apjukuma mirklis manā prātiņā. strupceļš. es jūtu, ka es vairs nesaprotu, ko es gribu. tik daudz iespēju apkārt, bet man liekas, ka visas ir labas. un par labu tieši vienai nav iespējams izšķirties. tāds juceklis! haoss! pat liriskā mūzika vairs nelīdz. nu fui, nu.. ārā esošais nsiegs, kas man ejot ķērās matos un gāja degunā, neizraisīja nekādas siltās emocijas. sala roku pirksti un svila vaigi. caurmēra diskomforts. un tieši tad, kad es laimīga norāvu no galvas kapuci, atkal sāka snigt! riebjās centrs, riebjās orķestra diriģents. tāds narciss! pilnīgi vēmiens nāk. jā, arī mans rakstīšanas stils palicis primitīvāks, ne tik poētisks, taču tāda tā ikdienas saldā rutīna ir. pat brīvdienās neļauj atpūsties. cik nu man to brīvdienu.. bet nu beigšu vienreiz činkstēt. pati jau izvēlējos, sapratu, kur esmu iekūlusies. sava veida "sektā". secinājums- kad cilvēks ir tuvu stāvoklim, kad var aizmigt vnk uz datora klaviatūras, par sarežģītām lietām spriedelēt ir stingri aizliegts.
tad nu mēģināšu noķer aiz astes miega peli.