Zini, nesen novēroju, ka rituāls ir vienīgā vizītkaršu nozīme, jo vajag tās pirmās sekundes leduslauža, kaut kādas iekustināšanās, iedrošinošas saskatīšanās: lai arī katrs iepazīstina ar sevi, izpaliek tā kāršu spēlēšana un taktilais nomierināšanās mirklis. Man nav vizītkaršu jau pāris gadu, jo mēdzu būt dažādās lomās, bet reizēm domāju, ka tomēr vajag. Vēl viena lieta, tā kā izcili spēju ignorēt cilvēku vārdus (bet atceros uzvārdus), tad vizītkartes acu priekšā ļauj atcerēties Intas, Initas, Inetas, Ingrīdas un Ingunas (lai lapsenes iekož tam, kas algo šo dislektiķiem nedraudzīgo kombināciju vienkop ar GunTariem un GunDariem.)