Mana alga skolā ir sarukusi, jo projektam piešķirto stundu skaits mēnesī ir samazināts. Tāpat jau zinu, ka tur strādāju pēdējo gadu, bet ik pa brīdim ieduras sirdī, ka ļoti jau nu man tomēr patīk tie bērni, kas saskrien kabinetā starpbrīžos, un ikdienā ir daudz ļoti siltu, patīkamu mirkļu, kuri nav iespējami, piemēram, privātpraksē, jo tur attiecības ir reglamentētas daudz stingrāk, tur tos bērnus redz tikai stingri noteiktos laikos, par maksu, ne pēc viņu brīvas izvēles. Un tomēr - 300 eiro, grozi kā gribi, ir absolūti nožēlojami. Tad nu es faktiski pirmo reizi mūžā vakar piesēdos kārtīgu biznesa plānu privātpraksei uztaisīt. Šo man īstenībā vajadzēja izdarīt pirms trim (?) gadiem, kad atvēru privātpraksi. Tad man galvenais bija izbraukt pa nullēm ar īres maksu. Nu es sāku rēķināt, izejot no pilnīgi reālām pozīcijām - no tā, cik vidēji maksā viena sesija Ogrē - viena sesija bērniem, konsultācija pieaugušajiem, izpētes sesija, atzinums, atbalsta grupu stunda utt. Zinot citu kolēģu noslogojumu ikdienā (un reāli - ne velti gandrīz visas kolēģes paralēli privātpraksēm strādā divās iestādēs, piemēram, slimnīcā un skolā, vai skolā un bērnudārzā), un arī nu jau ar savu privātprakses pieredzi zinot, cik reāli ir iespējams dienā pieņemt klientus, ierēķinot pauzes starp klientiem, lai nevienam nenākas gaidīt priekšnamā un var normāli atvadīties, bet plānojot tādu "ideālo variantu", kur noslogojums katru dienu ir 100% no 8 rītā līdz 19.30 vakarā, es sarēķināju, ka, strādājot 20 dienas mēnesī un atskaitot obligātos nodokļus, nav iespējams sakasīt virs 1500 eiro. Par vidusmēra cenām. Ja psihologs jūtas tāds lauva un zvaigzne, ka var prasīt vairāk, tad pašā spožākajā gadījumā tie ir 2500 eiro mēnesī - pie 100% noslogojuma, pie 20 dienām mēnesī, pieņemot (pilnīgi neiespējami), ka var dabūt pilnu praksi arī vasarās, Ziemassvētku sezonā utt. Tie ir plikie ieņēmumi, neskaitot ikmēneša supervīzijas, apmācības, sertifikāciju/resertifikāciju, biedru naudas, telpu īri vai hipotekāro, kabineta iekārtojumu, mēbeles, komunālos, diagnostikas instrumentus, darba instrumentus - es domāju, ka tai pašā smilšu spēles terapijā pilns kvalitatīvu figūriņu komplekts gadu gaitā pilnīgi mierīgi var sasniegt tūkstošiem eiro. Pat mana visai nepilnīgā kolekcija ar kādām 500 figūriņām un divām kastēm jau stabili pārsniedz tūkstoti. Nu, vārdu sakot, ielaužoties lauciņā, kur jau ir gana liela konkurence ar līdzīgām metodēm un terapeitiskajiem virzieniem, man pat pie pilna noslogojuma, apmierinātas klientūras un labas veselības nav cerību pelnīt vairāk nekā tulkošanā. Mans plāns pamazām pilnībā attālināties no tulkošanas faktiski Latvijas (ne Rīgas) apstākļos automātiski nozīmē dzīves līmeņa krišanos. No otras puses, man ir gana daudz kolēģu psiholoģu, kuras strādā iestādēs un, piemēram, vienu dienu privātpraksē, un kurām 1500 eiro mēnesī liktos pat ļoti laba samaksa. Dzīvē tas izskatās citādi - vasaras vispār ir tukšie periodi, pašnodarbinātā darbs nozīmē nemitīgu iespringšanu ar mārketingu un sevis popularizēšanu, pilns noslogojums piecas dienas nedēļā ir utopija (es pat aizmirsu, ka vismaz viena diena nedēļā jau tāpat stabili aiziet mācībām, supervīzijām, pašterapijām utt.). Bija ļoti svētīgi piesēsties un parēķināt. Nu es esmu zaudējusi ilūzijas par šī aroda ienesīgumu un varu domāt, kā to iekļaut savā pelnīšanas ikdienā tādā hobija līmenī, bet vienlaikus tā, lai neciestu nemitīgus zaudējumus. Tā kā esmu laimīgi izturējusi automātisko sertifikāciju un piecus gadus par to varu neuztraukties, atliek pieņemt grūtus lēmumus par to, vai esmu gatava ieguldīt vēl 4 gadus KBT apmācībā, vai gribu iet ģimenes sistēmiskās terapijas virzienā (laikam negribu), vai ir vērts pārslēgties uz semināru pasniegšanu iestādēm (tātad kaut kāda līmeņa pedagoga izglītība - par šo man nav skaidrs, kā tas notiek - bumsiic, varbūt Tu zini.).