Jupis, atkal es ar to balinātāju sacūkoju veļu, un atkal tās ir Valtera lietas. Viņam ir daudz pelēku drēbju, un pēc cūcības likuma visas trīs reizes, kad esmu lietojusi balinātāju, ceļā ir trāpījušās viņa pelēkās lietas, iegūstot brūngani oranžīgus pleķus. Šoreiz palags. Tie, kam mājās ir svīstoši pusaudži, kas matus mazgā ne biežāk par reizi nedēļā, sapratīs, kāpēc gribēju gāzt balinātāju uz viņu spilvendrānām, bet nu bāc, vai tad tiešām man nāksies lasīt instrukcijas uz balinātāja pudeles un apgūt tīrīšanas simbolus uz gultasveļas etiķetēm. Gultasveļai jābūt tādai, lai to var vārīt elles katlā un izņemt žilbinošu! Var jau būt, ka tas pelēkais palags arī tiecās uz žilbinājumu.

Vēl mani nodarbina jautājums, kāpēc Ogrē nekur nav iespējams nopirkt visparastākos māla podus bez rotājumiem. Tapro ir trīs gab., nepareiza izmēra, "jaunajā" Mājai un dārzam vispār ir sūds uz kociņa, nesaprotu, kā tāds veikals var eksistēt, kas no katras preču kategorijas paņem dažus veidus un tad ar tiem pieslāna pilnus plauktus - vienādi plastmasas puķpodi rindu rindām, metru metriem.

In other news, Dora, dora, dora, dora doorāāāā... Vēl apmēram divas stundas, ja sakostu zobus un nedarītu neko citu. Un tad es ar tādu baudu metīšos My Little Pony žurnāla tulkošanā un doķenē par vilcienu pārvadātājiem, un viskaut kā es peldēšu, viskautkā es peldēšu, līdz nonākšu pirmdienā, kad, jupis, jābrauc uz supervīziju smilšu terapijā. Kopš esmu izlēmusi to lauciņu stipri ierobežot, man nemitīgi ceļā gadās cilvēki, kas par to vien grib ar mani runāt. Pat šorīt veikalā uzskrēju vienai spec.pedagoģei, kura bija pārliecībā, ka man ir kūsājoša privātprakse, kura noteikti ienes zelta kalnus. Un supervīzijā es jutīšos kā cilvēks cietumā, kam slepus jau izrakta ala, bet kuram jāturpina iet uz varmāku grupām, lai mācītos dusmas savaldīt.

A es vairs nevaldīšu! Šodien sēdēju feisītī un tīksminājos, ierakstījusi skropstiņu botoksa reklamētājai komentāros patiesību par skropstiņām, bet tad ar vienu rokas kustību viņu vienkārši nobloķēju, savu komentāru nepublicējusi, jo ne mana cūka, ne manas skropstiņas, lai jau būtne priecājas.
Un vēl tādā pienācīgā hormonu uzplūdā esmu apņēmusies rīt izspiegot kaimiņieni, kura septiņos no rīta baro mūsu suni, pieķert viņu, izlēkt no krūmiem un stipri salamāt. "Vai tad jūs neredzat, cik mums resns suns? Jūs gribat viņu kapā iedzīt? Jūs saprotat, ka mēs viņam pēc tam visu dienu glāstus un sirsnību atraujam, jo viņš ir nodevīgs maita, kuri lien pie kretīniem, kas paši nevīžo savu suni turēt?"
Uh, kāda bauda būt agresīvam! Kam vēl lai sadod? Iešu ka nu apgriezt spirejas, tur viss ir nokavēts, jo jūlijā bija par karstu, un nu man nāksies būt nežēlīgai un atstāt plikus stumbeņus.