cilvēka atmiņa ir viena apbrīnojama padarīšana. manā atmiņā lūk gadus kādus desmit rāmi gulēja un šodien no dzīlēm izpeldēja ( šis pastāstiņš: )

chaj šorīt mani vienkārši cauršāva ar blast from the past jebšu saldajiem septiņpadsmit. pie trešās skatīšanās reizes visas dienas garumā man vairs šermuļi pār kauliem neskrien, tāpēc tagad varu piedāvāt paskatīties arī citiem, kas vēl šo hītu nav redzējuši. klik.

cibā piedzīvojumus apstāstot un atmiņās daloties, kaut kā neērti lietot personvārdus. vismaz man. paziņot, ka lūk vakar mēs ar jāni forši piedzērāmies, šķiet kaut kā nejēdzīgi. bet ja šis jānis ir piemēram pzrk, tad jau cita aršana. turklāt tā ērti iespējams piesaukt arī padzēsušos cibiņus, tas nekas, ka strīpa pāri (hm, jā, tas jānis tikpat labi varētu būt arī piemēram prtg). cibā uz mirkli - cibā uz mūžiem :)

tas viss prasās pēc stāstiņa, kā mēs ar jukums_trakums jaunības dienās skolu bastojām.

( divas manas mīļākās epizodes )