cibā piedzīvojumus apstāstot un atmiņās daloties, kaut kā neērti lietot personvārdus. vismaz man. paziņot, ka lūk vakar mēs ar jāni forši piedzērāmies, šķiet kaut kā nejēdzīgi. bet ja šis jānis ir piemēram pzrk, tad jau cita aršana. turklāt tā ērti iespējams piesaukt arī padzēsušos cibiņus, tas nekas, ka strīpa pāri (hm, jā, tas jānis tikpat labi varētu būt arī piemēram prtg). cibā uz mirkli - cibā uz mūžiem :)

tas viss prasās pēc stāstiņa, kā mēs ar jukums_trakums jaunības dienās skolu bastojām.


no rītiem uz skolu braucot, mēs parasti satikāmies tramvaja pirmā vagona pirmajās durvīs. man līdz skolai braucamas bija divas pieturas, viņai - viena (pēc pārsēšanās no cita tramvaja). un reizēm vilinājums skolas pieturā ārā nekāpt, bet labāk braukt līdz galapunktam, juglai, un tad doties stopot uz kaut kurieni izrādījās lielāks par.. hmm.. par ko gan.. drošvien pienākuma sajūtu, ja mums tāda bija. sirdsmiera labad pieņemsim, ka bija.

reiz tās vienas pieturas laikā nospriedām - laižam uz cēsīm. bija kaut kāds pelēkais gadalaiks, vai nu pavasaris vai rudens, un mēs gājām ēst pankūkas uz ze pankūku ēstuvi rīgasielas pirmajā mājā pa kreisi (nemaz nešaubos, ka tādas pankūkēstuves tur sen vairs nav). bet pats galvenais bija paspēt atpakaļ līdz pulksten pieciem, jo skolu bastot vēl ir ok, īpaši ja tajā dienā ir kontroldarbs vēsturē, bet skolas kora mēģinājumus gan apmeklēt ir svēta lieta. citādi, kazi, nepaņems vēl līdzi kādā plezīra braucienā uz siltajām zemēm.

citreiz, un tas pilnīgi noteikti bija pavasarī, sadomājām braukt uz jūru. pa abām kopā mums bija tāda miglaina nojauta, ka saulkrastu šoseja kaut kādā vietā iet gar pašu pašu jūru, un uz turieni tad arī tēmējām. vīriņi, kurus nostopojām, gan samērā apmulsa, kad uz jautājumu "kur tad meitenes grib tikt?" mēs attraucām tik vien kā "uz jūru!". mūsu bezrūpība ātri vien pielipa arī viņiem, un vīriņi izperināja ašu plāniņu, ka vispār jau varētu aizšaut arī uz tallinu. "meitenes, jums pases līdzi ir?" "bet protams!" savukārt vīriņiem pašiem gan nebija. tā nu viņi mūs aizveda līdz "rūķīšiem", tā to vietu sauc, un paši devās tālāk savās gaitās. bet mēs gājām šķīt pūpolus no jūrmalas kārkliem.