šeit kārtība ir tāda, ka visi satiekas tikai ap septiņiem vakarā pie garā pusdiengalda. vidēji 5 cilvēki +/- 1, jo vai nu atnāk lieliskās grupas c basists, vai kāds no vietējiem kaut kur aizbrauc (piemēram uz karlovi vari festivālu). pie pusdienām visi runā par metālistu dokumentālo kino, finansu tirgus svārstībām, postsešdesmito gadu paaudzes īpatnībām, krievu kūrortu pēctecību ārvalstīs, maizes cepšanas un zaptes vārīšanas tehniskajām niansēm. šodien kriss pusdienās vāra skābu kāpostu zupu īpaši man par godu, jo tai vakarā kad mēs kopā piešvilpāmies tā ka es nezinu kā mani atstiepa mājās, es viņam piedziedāju pilnas ausis par manas vecāsmātes kāpostu zupi. kriss vispār ir traks pavārs, maizes cepšanas spečuks un cilvēks kuram es varu pateikt tikai 'i'm ready when you need me'.

kad es gribu atpūsties no tempa uzņemšanas tulkošanā, eju ķerstīt bezdrāšu internetu pa šo milzīgo māju. 2 soļi no manas istabas, pusceļā pa bēniņu kāpnēm, dārzu testēšu rīt (tur jābūt, kā nekā tieši aiz bibliotēkas sienas, un tur stāv rūteris). nekas, atradīšu paradīzes stūrīti un nesēdēšu vairs pie garā galda caurām dienām un vakariem kā tāda piepe.

pirms brokastīm, kamēr vēl nelija, izgāju izpētīt dārzu. gārdeninga voluntieris kā nekā. ieraudzīju to ķirsi, kas man rīt jānolasa, un atkāru žokli - tas murmulis ir 3stāvu mājas augstumā. un tā kā ausiji ir pārāk resni un kriss pārāk liels, kāpšana ķirsī būs mans darbiņš.

atbēgt uz šejieni, lai strādātu, bija ārkārtīgi pareiza izvēle. klap klap pa plecu, rasbainieciņ. ar visu to, ka pagaidām vēl par daudz lasu cibu.