a davai ka es fiksi izstāstīšu divus mednieku stāstiņus no all tomorrow's parties.

battles storijs:
battles festā uzstājās divreiz - sestdien vēlu un svētdien pavēlu. sestdienas naktī bāzes namiņā uzgriezām vērienīgu pre-battles pārtiju ar tradicionālajiem atribūtiem - skaļa popmūzika, daudz alkohola, daudz zaļā, skaļa dziedāšana un izjustas dejas (prtg varētu piedāvāt video). tā nu aizballējāmies/aizgulējāmies līdz brīdim, kad battles jau sāka spēlēt, un naski jozām uz centre stage. pie kura atklājās rinda tā kā pie pingvīna saldējuma kafejnīcas deviņdesmitajos. daži no mums meta plinti krūmos un grieza ilksis riņķī (briti), daži iestājās rindā (latvieši). rinda gāja lēni lēni un drīz apstājās pavisam. iekšālaidējiārāmetēji paziņoja, ka iekšā laišana vairs nespīd un plintikrūmosnemetējiem izdalīja īpašās aproces, kas nodrošināšot priority boardingu rītdienas koncertā. rinda izklīda, un tikai kādi pārdesmit cilvēki palika spītēties un klaigāt. paklaigāja, paklaigāja, un tika iekšā uz koncerta otro daļu. prtg aiz sajūsmas pat nokrita no krēsla uz sticky carpet.
jāpiezīmē, ka priority aproces tiem laimīgajiem iekšā ticējiem pie ieejas plēsa nost. bet latvietis jau nebūs latvietim latvietis, ja nepaslēps savējo zem piedurknes un neiebāzīs ķešā vēl vienu lieku aproci, ko draugam iedot. tā nu svētdienas koncertā bijām pie paša steidža un tikām krietni izsmērēti pret barjeru. bildes būs.

alus storijs:
rēķināšana nevienam no mums nav tā stiprākā puse, un alkohola patēriņš miskalkulējās tā ka akvaivai akvaivai. tā nu svētdienas naktī (kurā nedrīkst iet gulēt, jo jātiek uz pirmo autobusu 5:45) atklājās, ka viss ir aiz priekiem izlakts, pēc tam atklājās, ka vietējam kūrorta veikalam nav licences, un alkohols pa nakti nav dabūjams, un vēl pēc tam atklājās, ka svētdienās krogi ir vaļā nevis līdz trijiem, bet diviem. likuma burts, lūk.
mēs kritām izmisumā un devāmies kvestā, da kaut izklauvēties pie visām ciktursimt namiņu durvīm, da kaut pārpeldēt pāri uz kārdifu. bet vispirms jāaiziet līdz lielajam paviljona steidžam, ja nu tur brīnumainā kārtā ir vēl kāds bārs vaļā. iekšālaidējiārāmetēji stāv priekšā kā mūris un glagoļī 'the festival is over', čierī bai, indīkidi. indīkidi žēli plāta rokas un mīņājas uz vietas. labi, ka mīņājas, jo nesteidzoties uzreiz prom, var ievērot, ka vienam no mūra dueta krūšu kabatā ir alus bundža un pie kājām maiss, kurā grab bundžas vēl (konfiskatora amata priekšrocības). latviešu zaķi sper vaļā 'let's be friends', apsarga sirds atmaigst un viņš saka 'let's just assume that these two cans were confiscated from you'.
man vispār alus negaršo, bet šis bija salds jo salds.