Tā kā man zvaniņa nav, es piekopju klusā spoka taktiku. Proti, vienkārši braucu cilvēkiem aiz muguras un pieklājīgi gaidu, līdz viņi paši sajūt, ka kaut kas nav labi un paskatās aizmugurē. Parasti tad vai nu paši atlec malā (pārsteiguma efekts) vai arī parauj aiz piedurknes blakusgājēju, es laipni pamāju ar galvu, uzsmaidu un esmu garām. Nekad nav bijis jāgaida vairāk par ~10 sekundēm.

Nu, tas ir tādās vietās, kuras fiziski ir šauras, piemēram, tilta ietve.

Uz parasta ielas trotuāra es lavierēju palēnām un atceros nelaimīgos CSN, kuros skaidri un gaiši rakstīts: "Velosipēdisti drīkst braukt pa trotuāru, ja tas netraucē gājējiem".

Starp citu, kamēr es taisīju savu iepriekšējo kūri ar autovadītāja tiesību dabūšanu, kādā braukšanas reizē gandrīz notriecu velosipēdistu. Proti, braucot ar auto, velosipēdisti, kas ir uz trotuāra, ir grūtāk uztverami (kā satiksmes dalībnieki). Koncentrācija ir vairāk uz ceļu un visu kas ir uz ceļa, it īpaši sarežģītākās vietās. A velosipēdists krustojumā žvīks un no trotuāra pēkšņi(!) ir uz ielas.

(Reply to this) (Thread)

Man arī ir gadījies redzēt tādus, kas lec uz ielas neskatoties. Nesaprotu, kā viņi izdzīvo - es, pirms braukt pāri krustojumam vai gājēju pārejai, vienmēr nočekoju, vai gaiss tīrs. Tāpēc arī nevarētu braukt ar pleijeri uz ausīm, kā esmu redzējusi cilvēkus darām - ar dzirdi var iegūt visai būtisku informāciju par situāciju frontē :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu par pleijeri, bet nu fakts ir, ka, lai arī, protams, braukt pa ceļu ir nepatīkamāk un autovadītāji mēdz būt maitas, tomēr uz braucamās daļas autovadītājs velopisēdistu spēj ievērot daudz labāk un attiecīgi arī - cerams - rēķināties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, ja autovadītāji drusku vismaz rēķinās (tie 20cm līdz mašīnas sānam tomēr nav 2cm, kad tev garām aiztraucas neatskatoties), bet nereti nākas sastapties ar trolejbusiem un autobusiem, kuru vadītāji par riteņbraucējiem pat nenošķaudās.

(Reply to this) (Parent)