manī mīt eņģeliska iecietība pret visa veida t.s. "hipsterbiznesiem", kurus citi pārsvarā apņirdz (kaut vai tāpēc, ka es zinu, kā tas izskatās no aizkulisēm un ko prasa)
bet šodien es precīzi aplūkoju savas eņģeliskās iecietības robežu
sasniedza mani feisbukos sveču darinātāju reklāma (par to vispār atsevišķs stāsts, kā nez viņa mani sasniedza, ja es feisbukos esmu 1923. gadā dzimis vīrietis – meitenes, jūs iedomāties nevarat, cik ļoti tas atbrīvo no drazām tārgetētajās reklāmās, diemžēl ne pavisam, bet tomēr) (lai gan tiklīdz pārformējos no sievietes par vīrieti, dabūju iepazīties ar attiecīgā segmenta drazām, kuru gan ir čum mazāk – ir pulciņš visādu pričendāļu un appu, kuru reklāmas ir tāds porna intro, kamēr drēbes vēl ir vairāk vai mazāk mugurā, bet settings ir nepārprotams) (but i digress)
tātad sveču darinātāju reklāma, kuras tārgetā ir arī 1923. gadā dzimuši vīrieši, mums stāsta, cik brīnišķīgi ir ļauties pavasara dziņām un pārstādīt telpaugus glītajos podos, kuri paliek pēc viņu sveču izkurēšanās, uzstilota ļ. izskatīga fotosesija un tā, viss tāds pacilājošs un iedvesmojošs un "tu taču negribi stādīt puķes tajos pašos garlaicīgajos puķpodos"
labticīgi apjautājos, vai sveču podiem ir caurums apakšā
nē, cauruma neesot vis, bet ja kas, var jau lietot kā vāzi, un vispār "es jau sen stādu tādos pavasara sīpolpuķes un kaktusus" (aha, sīpolpuķēm ir tik īsa dzīve, ka viņas var jebkur stādīt, un kaktusus var laistīt reizi gadā, bet tie tomēr ir tik sīka daļiņa visu telpaugu, un sīpolpuķes vispār nav telpaugi, viņas sīpola spēka dēļ var pastāvēt jebkur)
a "iedvesmojošajā instrukcijā" tik sīki un sirsnīgi aprakstītas visas iespējamās pazīmes, kā augs (ne kaktuss un ne sīpolpuķe) tev varētu signalizēt, ka grib tikt jaunā podā, neaizmirstot pieminēt arī to, ka saknes lien ārā pa drenāžas caurumiem (sic!) un ūdens nenotek tā, kā vajadzētu (smieklīgi, ja nebūtu bēdīgi)
nu lūk, te es kļuvu dusmīks