kā jūs varbūt jau būsiet ievērojuši, mēs ar kicīti katrā labādabā strādājam pie festivālurlības uzleveļošanas
arī šajā atklājām visādus jaunus apvāršņus
ja man kāds pirms tam stāstītu, ka kicīts, kautrīgais kicīts deviņos no rīta hujārīs apkārt pa festivālu, ģērbies tikai apenēs (slapjās) un zābakos, es godavārds neticētu
no ārtistiem arī redzējām itin pietiekami maz, apmēram pa vienam no katras skatuves, toties stipri labi
uz lielās skatuves fuck art, cik labi, ka horenam ir apnicis tikai duetēt ar ķergalvi, šis bija brīnišķīgs grūvīgs kambeks ar braufmani baltās apenēs (tēma iezīmējas, jā)
uz otrās skatuves manta, tas atkal bija grūvīgs govevejs
uz šķūņa skatuves spički, jopt, spički ir tik brīnišķīgi, man pilnīgi kauns, ka biju par viņiem piemirsusi, tā vispār ir grupa, kurai būtu jāuzstājas katrā labādabā (nekāds ne mārpls vai baloži, ja)
uz kraujmalā aizvāktās anālās fiksācijas skatuves stass no beyond the borders, kungamāt, kā viņš nosvilināja (kādiem pārdesmit cilvēkiem, best kept secret)
pūces migā magot prom, es vienmēr aizmirstu, cik viņi ir grūvīgi sirkīgi (tikai smukāki), un tad viņi atbrauc un atgādina
elektriskajā šķūnī viss kā parasti – tiklīdz cilvēki atnāk uz kardio vorkautu jeb hārdkōra diskotēku rītausmā pirms gulētiešanas, sairams izrauj štepseļus (un tā vietā, lai festivālu urlas izlēkātos, piekustu un aizietu gulēt, viņiem arvien nākas figurēt apkārt luking fōr trabl, šī ir zināma plānošanas kļūda, kuru neviens joprojām spītīgi neņem vērā)
superbessi nokavējām, turuntur nogulējām, uz die krupps aiziet vienkārši aizmirsām, latviešu mīlestības vietā nolikāmies beidzot gulēt, bet nu kā ir, tā jadzīvo
pats skaistākais visā festivālā bija pūces migas un anālās fiksācijas skatuves rokāde, par kuru nelaimīgi bija paši skatuvju turētāji, toties šaušalīgi laimīga biju es
miegu pavadīja tikai laba mūzika, nevienā brīdī nenācās klausīties teiksim jūdas grašus un viņu saprāta brāļus un to uzskatus par izkārnīšanos
tas tomēr ir tik brīnišķīgi – tu cilvēks pamosties uz kādiem sešiem pēcpusdienā ar tādu stipru sajūtu, ka ļoti gribētos tagad paklausīties spanish bombs, aizej līdz tuvākajai skatuvei, ieminies nenotveramajam atriebējam, ka esi pamodies ar lūk šādu sajūtu, un pēc piecām minūtēm tava vēlēšanās ir izpildīta
vai atkal – tu cilvēks pamosties uz septiņiem rītā, pirms tam miegā apmierināti ņurdot, jo ikreiz uznirstot no miega līdz gandrīz nomodam, esi piefiksējis, ka dīdžejam ir reti gaumīga gaume, un pavadi visu rītu, maigi pāršķirstot šoļa plašu kasti un atskaņojot tikai pašu maigāko un skaistāko (jo pie sepulturas madars nez kāpēc pieprasīja izraut visus štepseļus)
ja jūs vēlaties kādam izsniegt žetonu par tvinpīkas saundtreku svētdienas rītā, un varbūt arī par neverending story saundtreku, dodiet tos man (varam teikt, ka esmu godam atstrādājusi ārtistu stāvvietu arī šogad, un dafiga mazāk dramatiski kā pagājšgad, kas labi)
cocteau twins svētdienas rītam apsolījos atvest nākamgad