Mani pieci centi - labākā žūrija, kurā bija gan vecāki, gan jaunāki profesionāļi, un labākā organizēšana LK bija 2009. gadā, kad to darīja NKC ar Matīsu priekšgalā. Man liekas, togad, par spīti krīzes lielajam dibenam, izdevās gan eleganti apiet to faktu, ka nepietiek naudas statuešu izliešanai (tāpēc laureāti dabūja unikālas fragmentāras statuetes), gan vispār viss notika forši un raiti, un pirmo reizi LK filmas tā laikā tika rādītas reģionos, kādās 70 vietās, ja pareizi atceros. Un pirmo un vienīgo reizi uzsvars bija uz filmu kvalitāti, nevis kvantitāti.
Par balsošanas sistēmu - tas ir smags un kino iekšpolitisks jautājums, jo pat organizatoriem ir skaidrs, ka nevar ļaut balsot tikai oficiāli esošajiem LKS biedriem, bet iepriekš draudi, ka balsot varēs tikai LKS biedri nav panākuši vēlamo rezultātu - jaunu biedru pieplūdumu. Tāpēc šobrīd ir bardaks - kas tieši nosaka piederību pie kino profesionāļiem un validē balsstiesības. Amerikas kinoakadēmijā ir visai strikta uzņemšanas politika, manuprāt, pat tikai ar uzaicinājumiem pievienoties - pats tu nemaz nevari pieteikties. Un protams, tā nebūt nav labākā sistēma, pašā Amerikā ne reizi vien ir bijušas diskusijas par Kinoakadēmijas lēmumiem, jo principā Kinoakadēmija joprojām ir liels WASP veču tusiņš, un lēmumi arī attiecīgi.

(Reply to this) (Parent)