tagad, kad esmu lady rasbainieks of scotland (nē, tas nav kapa pleķis, tas ir pleķis parkā, kurā pārdod skotu titulus visādiem ārzemju frīkiem, lai parku sagalabātu)
bija diezgan jauki aiziet uz mazo sparīgo skotu puiku koncertu
we were promised jetpacks

lēdijas titulam it kā piestāv arī tas, ka mūs šoreiz ir iemitinājuši jaunā viesnīcā
pluss viņai ir konkrēti viens – 300 metri līdz ceham
bet citādi – tur saimnieko serbu mafija, un kas tā ellē par pieczvaigžņu viesnīcu, kurā ir jāmaksā par internetu (divdesmit faking pirmajā gadsimtā), turklāt katram devaisam atsevišķi, vannas istabā nav vates plāksnīšu un ausu kociņu, un numurā nav tējas pričendāļu
un tas viss vēl būtu sūds, bet viesnīcas bārs nevienā acī nav piemērots nēsāt cēlo melnā cauruma vārdu
lūk, esam pieczvaigžņu bārabērni bez jumta virs galvas

vēl paklīda tāda leģenda, ka mūsu viesnīcā esot noindēts ļitviņenko
bet es nočekoju, tomēr citā