mana dzīve plūst kā rāma un mierīga upe, bet tai upei ir tāds neliels trūkums, ka praktiski viss laiks viņā paiet ar galvu zem ūdens, domīgi košļājot sliedi, un tikai brīžam gadās izcelties un ievilkt plaušās gaisu
nu un kad velk, tad stipri un no sirds
piemēram bija viena tāda diena aizviņnedēļ, kad izcēlos no upes
tā bija sestdiena pēc adwardiem, kurus mēs atzīmējām visnotaļ dūšīgi, bet vislabākā atzīmēšana vienmēr ir dienā pēc, es gan apzinīgi lecu augšā agrā rītā, lai ietu vingrot jogu vegānfestā, kurš bija stipri jauks pasākums, lai gan cilvēki tur arī sačukstējās "lūk, skatieties, mēs redzam vegānus viņu dabiskajā vidē", bet cilvēki, uz jums citi tādi paši arī skatās un sačukstas tieši to pašu, un galu galā neliels izskrējiens līdz festivālam izvērtās par vombatēšanu visas dienas garumā, parādīt žūrijai sadzīvi, parādīt žūrijai mākslu, parādīt žūrijai boļševičku, parādīt žūrijai, kur mēs iedzersim naktsmici, un nejauši atlokot ačīvmentu "tas duraks, kurš visu dienu vazājas apkārt ar jogas paklāju plecā"
tad jau vienā citā nedēļa bija vesels garais kvīkends, kuru izraut upei no zobiem, šitik daudz es neatceros, kad pēdējo reizi būtu izrāvusi
aizmukām no pirmā septembra, hohoho kā mēs grezni uzmetām to jūsu pirmo septembri, augustā izbraucām no rīgas un septembrī iebraucām pļaviņā
starp citu, pļaviņai šogad desmit, un tik vēlu mēs laikam vēl nekad nebijām viņā bijuši, un tik aukstā laikā arī točno nekad, un tik plašā sastāvā arī riktīgi sen
bet pļaviņa ir pļaviņa, tur ir vienalga, ka ir desmit grādi un diennakti no vietas līst – kamēr gāž, tikmēr guļ, kamēr vienkārši līst, tikmēr pofig, vombatē apkārt, es pat visas siltās drēbes neiztērēju (starp citu, telts ir malacis, palūgsim aplausus teltij)
pļaviņa ir ideāls retrīts, viņa veldzē dvēseli, bet varbūt ne pārāk veldzē miesu, taču tas arī nav svarīgi
un vēl es tieši vienu reizi pa šajā daidžestā apskatītajām divarpus nedēļām biju mājās pirms tumsas, kas ir pamatīga veiksme, tas bija šodien, un es varēju nokopt visu, kas izziedējis puķdobē, kungamāt, cik man šogad ir kolosāla puķdobe, kosmejas jau līdz padusei, un tās tumšās pildītās margrietas, kurām īstā vārda nezinu, ir no visa spēka, un spēka viņām ir daudz, izpletušās kā sūds uz šķipeles (ko es saku ar mīlestību, ja kas)
šis ir tas laiks, kad jums jāaicina mani uz savām dzimšanas dienām un visādiem citādiem žūrfiksiem, lai varu nākt ciemos ar puķu pušķiem no savas dobes
ā, pareizi, man taču nav laika iet pie jums ciemos
fabriku sezona ir iestājusies kārtu kārtām, no vienas fabrikas uz nākamo un tad atkal atpakaļ (londona, kā jums iet? ciemos gaidāt? puķes nevedīšu)
apstieties uz manām kosmejām, un paldies par uzmanību

( ko smejies (tā es viņas bērnībā saucu) )